lmr

15:32: lieliski, lieliski. uzstādīts jauns sociofobijas intensitātes rekords.

sēdēju solā, visi skaita dzejoļus, man jāskaita pēdējam. skaita, skaita, mana kārta nāk tuvāk un tuvāk.

un es tur sēžu. es tur sēžu un drebu, mana sirds pukst tik šausmīgi ātri un spēcīgi, ka mans džemperis vibrē no sirdpukstiem, man dreb viss un es svīstu. un tas viss bija tik, tik ļoti trakāk nekā citas reizes, ka man tiešām šķita, ka vienkārši nomiršu tur. aiziešu ar sirdi. biju gatavs skolotājai teikt, ka es nespēju, ka es nespēju noskaitīt dzejoli, ka es pašlaik jūtos tik slikti, ka man šķiet, ka es miršu.

nu tā. pienāca mana kārta. sāku skaitīt. sāku skaitīt un man vienkārši izslēdzās prāts. tā puff - melnums. viss. nē, tas ne sūda nepalīdzēja, mans ķermenis turpināja drebēt un dauzīt sirdi vēl spēcīgāk, man drebēja balss, bet prātā bija melns. tik ļoti melns, ka to dzejoli, kuru es tiešām biju ļoti labi iemācījies, es nespēju normāli noskaitīt un ļoti bieži skatījos lapiņā. tad es noskaitīju un sapratu, cik šausmīgi tas noteikti izskatījās no malas un turpināju drebēt, svīst un dauzināt sirdi. tad es nomierinājos un man uznāca supergruzis. tad es ar pokerfeisu nosēdēju abas pārējās stundas un aizbraucu uz maksimu. nopirku sev saldumus.

sēžu un domāju, cik skumji tas viss ir.