lmr

lmr @ 20:20: aaaaaa. es nesaprotu tās robežas, tas viss ir tik izplūdis.

iet pazīstams cilvēks man pretim. redzu jau tālumā, priekšā garš ceļš, ko noiet nesatiekoties. cilvēks arī mani redz. neskatīšos jau visu laiku acīs, nav tik pazīstams, es skatos visriņķī, lai saskatītos un sasveicinātos fiziskajā tikšanās mirklī, bet mūsu izpratne par to atšķiras un es nokavēju! kad es ieskatos acīs, lai sasveicinātos, pretim nācēja acis skatās prom un ir aukstas, neapmierinātas, ar tādām man paiet garām un es sāku smieties.

varēju jau arī pasveicināt ar roku no tālienes, bet vai tad mēs paietu garām bez neviena vārda? tas uzreiz neuzliek automātisku īsu sarunu? un es negribu runāt, es viņu tik ļoti nepazīstu.

izplūdušas robežas vienmēr.

vispār es esmu ļoti priecīgs. un pēdējā laikā ir tik skaistas dienas! sētnieki iļģuciemā netīra vienu ceļa posmu, tas viss nolipis ar lapām tā, ka atšķirt nevar, kur asfalts tiekas ar zemi. es eju un visu izspārdu, lapas no kokiem apkārt krīt kā oranžs lietus, bet kļavas vējā vienkārši liesmo. un visi tie lapu pūtēji rīgā, esmu sajūsmā!