pirmdien no rīta ierados slimnīcā, nevarēju ēst līdz operācijai. vienos sāku rakstīt savu mazo testamentu, bet pēc otrā teikuma man teica, ka pienākusi mana kārta. iedzēru divas tabletītes, apgūlos uz gultas, kurai biju par garu, gulēju gaitenī kādas desmit minūtes, tad mani sāka ripināt un man šausmīgi nāca smiekli. šļūcu cauri griestu lampu atspīdumiem. uzrāpoju uz apsildāma operāciju galda, satraukumā raustījos, man kaut ko ielaida vēnā un es elpoju saldu gāzi. tad pamodos divos tajā pašā dienā, jutos ļoti labi, saģērbos, apēdu mammas līdzi dotās maizītes, visiem aizsūtīju īsziņu, ka esmu dzīvs, ārsts teica, ka varēšu nākamajā dienā braukt mājās un viss bija saulaini. tad es ik pa laikam iemigu, sāka sāpēt vairāk, fonā bezgalīgi bērnu kliedzieni. gulēt aizgāju astoņos vakarā, pamodos šķietami no rīta, paskatījos pulkstenī - 23:57. bļe. visu nakti nevarēju aizmigt, uz sāniem gulēt nevar, tur apsēji, tādēļ gulēju kā kapā apguldīts un skatījos saullēktā dziestošas zvaigznes. šodien esmu mājās. ejot raustos sāpēs, bet vismaz fonā nekliedz bērni.
Comments
|
Ej! Es pirmdien lasīju tik krutu rakstu, pēkšņi gribēju aiznest tev izlasīt. Aizmirsu kāpēc neesi akadēmijā. Tas labi, ka esi dzīvs. Prieks dzirdēt. Veseļojies!
(Reply to this) (Thread)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}