lmr

13:41: vakardiena beidzās ļoti negaidīti. E vienos naktī salauza savu podu, mēs dzirdējām brīkšķi. ūdens tvertne atdalījās no apakšas, bija saplīsušas divas plastmasas skrūves, tādēļ tvertnē to vietā bija divi caurumi un ūdens no tās plūda uz grīdas. kamēr E uz balkona vēma un raudāja, mēs aizgriezām ūdeni, saslaucījām visu slapjo grīdu, pa vidu tam visam apgāzās miskaste, no tās ūdenī izkrita netīri tualetes papīri, kurus es ar pašiem pirkstu galiņiem un saviebtu seju aši sametu atpakaļ. smejoties ar šķiltavām mēģinājām sakausēt kopā saplīsušās daļas, kas, protams, neizdevās. tad viņa dusmīga atnāca atpakaļ no balkona, mēs esot vainīgi, un kāpēc tagad neesot ūdens? viņa vēmusi, tagad gribot padzerties. un es viņai saku, ka tad, ja es atgriezīšu ūdeni, pods atkal līs uz grīdas, bet viņa neko nesaprot. es divus poda ūdens tvertnes caurumus aizbāžu ar saviem pirkstiem, kāds atgriež ūdeni. tvertne pildās, viņas glāze arī. ūdeni atkal aizgriež. neviens nevar atrast spaini, jo E nevar pavaicāt - viņa atkal vemj, šoreiz izlietnē, tāpēc es velku pirkstus no caurumiem ārā un atkal saslauku visu, kas līst no tvertnes. viņa turpina nesaprast, ka ūdens vairs nelīst, viņa raud, jo applūdinās kaimiņus. tad saka, lai vācamies.

atcerējos, ka sen atpakaļ sapīpējusies elīza runāja par gaismu, kas katrā telpā ir atšķirīga. virtuvē bija agra maija rīta gaisma, koridorā bija apmākusies rudens vakara gaisma, vannas istabā ziemas gaisma. mēs staigājām pa gadalaikiem un tas man šķita šausmīgi skaisti.