lmr

22:51: otrdien jutos slikti, pieturā sēdēju uz sola ar pelēku kaķi. sniedzu roku, lai glāstītu, bet viņš uzšņāca un aizbēga. pēc tam atlīda atpakaļ un apsēdās man otrā pusē.

mājās apvēmos un pusotru stundu zem segas drebēju drudzī, tad attapos ar 39 grādiem, atraugām un sajūtu, ka mirstu.
trešdien bija 38. aizgāju uz krievu valodām, vajag atzīmi, vajag stipendiju. divas stundas skatījos 12. klases eksāmena lasīšanas uzdevumā, no kura sapratu kādus piecus vārdus. nošpikoju no montas un aizgāju prom.

divpadsmitos naktī pamodos viss nosvīdis, jutos ļoti labi. aizgāju pačurāt un pirms atkārtotas iemigšanas uztrāpīju uz kaimiņu pišanos. mīlīgi - tāds mazs kunkstienu motoriņš un gultas čīksti. smaidot pie tā arī aizmigu.

kad man ir milzu apnikums, es domāju par atomiem, un tad viss kļūst brīnums. nu, viss lielums. pēkšņi viss izstiepjas milzīgā perspektīvā, mana roku āda kā sahāras tuksnesis. un tikties ar cilvēkiem ir brīnums. viņi ierodas ar visiem saviem atomiem, ar visu sevi, un neko nav atstājuši mājās, un viņos ir tik daudz un viņi ir tik lieli un tik tuvu apskatāmi.