lmr

17:02: gāju tukumā uz mājām, bija tumšs un sniegs un auksti, un vējš pūta ārā asariņu man no acs, kamēr šņaucu degunu un māju nepazīstamiem cilvēkiem, kurus noturēju par pazīstamiem, un garāmbraucošo mašīnu gaismas apspīdēja manu zābaku zoles, kuru spīdums reflektējās sniegā un izskatījās, ka eju luminiscējošiem soļiem.

jaunajā gadā nebrauca trešais autobuss, tāpēc salūtu gājām skatīties uz tiltiņa netālu no vietas, kur dažkārt brīvstundās ar lindu ejam dzert aliņu. bum bum, visās malās kāds šauj un man viss atgādina karu, blakus kāds no svešu cilvēku bariņa debesīs šauj ieroci un izšautās čaulītes atsitas pret maniem zābakiem un krīt sniegā.

kāds vienmēr ārā uz veļas auklas žāvē veļu. tā tur kārajas vienmēr - līst lietus, snieg sniegs un termometrs zem nulles vai vējš plivina tik stipri, ka no knaģiem norauj apenītes un ielidina tās atkusušajās suņu kakās blakus šļircei un salūta pārpalikumiem.