lmr

22:42: ERITOGE4GTIJOORSEKJITGTHKDRJSEIJTGRTDKFXEGRTKHGKBDFNSKLMNGKLHTDBFXDZGTBHNGFDASGBDFB

NU BĻE

sēžu uz ceļiem uz grīdas uz bebrādas jau kuro stundu un gleznoju jobano rozentāla rimeiku ar pretīgu robertu openheimeru un atombumbas toksisko mazulīti viņa rokās, uz kura ir nāves lūpukrāsas buča, un tad ķeros klāt pie tā sasodīta cietumnieču projekta, un es vienkārši vairs nevaru. es vienkārši vairs nespēju. uzraksta man stulbu vēstuli krievu valodā, no kuras es ne sūda nesaprotu, pastāsta, ka viņai ir tumši mati, brūnas acis, ka viņa ir gara un resna, ka viņai garšo gaļa un sevi asociē ar salūtu, nu bļe vismaz čau un atā varēji pateikt, un ko viņa tagad dara, sēž aiz restēm un domā, cik smuku es viņu uzgleznošu, gluži kā dzīvu un gaļu mīlošu, sajutīšu viņas esenci uz tās rūtiņu lapas. nu nahuj, nahuj nu. kad man to vēstuli iedeva, kad es sāku to sūdu gleznot, cik reizes esmu visu slaucījis nost un sācis no sākuma, cik reizes esmu netīšām fonā sācis gleznot dzeloņdrātis un ap zīmuli apliktos pirkstus asiņainus, jo viņai patīk arī krustvārdu mīklas. cik reizes esmu gūglējis chubby cheeks un skatījies uz apaļu sieviešu fotogrāfijām, cik ilgi esmu par viņu domājis. gleznoju un gleznoju, un tad pēc agates izskatās, tad par tievu, tad par drūmu, un kur nu tāda drūmā sevi ar salūtu asociēs, tad ar steiku rokās un šerloku holmsu padusē, un salūtu fonā un viņas matos, bļe, un viss izskatās pēc sasodīta sūda un jāsāk no sākuma. un rīt ir jārāda, un es es pēc vairākām niknuma lēkmēm, iekšējas kliegšanas un viņas portreta ķēmošanas esmu visu pārlējis ar terpentīnu un sašmurgājis kopā vienā pretīgas krāsas šmurgā, man vairs nav spēka kaut ko darīt uz tā izļurinātā audekla, kur nu vēl šovakar, labāk pielaist uguni, ja jau tik daudz terpentīna esmu izgāzis nekam par godu, citādi visas manas saņurcītās terpentīna lupatas sāks pašaizdegties un es naktī nodegšu kopā ar visu viņas vēstules kopiju, un to nu gan es negribu.