manas modrības hronikas

šodiena visādā ziņā iesūkā.
jā, man sāp, kad mani piečakarē, bet man ir arī bail salaist visu dēlī. un atakl es palieku starp vainīgajiem.
ir grūti piesaistīt sev kaut ko labu, ja visapkārt notiek visādas huiņas.
nezinu, vai pieņemt visu kā nebijušu, vai uzņemties vainīgās lomu, vai tomēr, līdz agalam iet?
kjyi;oyhi;tciut;ri9buy9tuhihjgkwlkelt tjt tj jhgth ekrjjyu ju5yjd jbtrgl hmbhar

jau kārtējo reizi pierādījās tas, ka nav vajadzības nemaz iet uz tām ballēm, it īpaši ,ja es uzposusies un labi noskaņota jaukam vakaram. lai gan nenoliegšu, man patīk balles, man patīk padejot, pat ja īsti nemāku, man patīk dzirdēt dzīvo mūziku.
jā, un es neaizmirsīšu to , kā vakardien tualetē izšāvu pēdējo balzāma lāsīti , saskandinot ar sevi spogulī.

neesmu izgulējusies, miegs nāk man virsu. bet tā, ja neskaita visu pārējo , es dzīvojos par Vernisāžu.

un koņčām "Kisses"- sakritība vai ne, bet cīgas, ko es velku sev plaušās arī sauc par bučiņām.

vīrietis humpalu bodē, apgarotām acīm, sakot man , ka neko skaistāku par mani vēl nav redzējis, cik es esmu skaista utt. nenoliedzamialkohols dara savu.
un tas, braukšana mašīna, pīpēšana tantei redzot.
..
mana ierastā mierīgā dzīves rutīna pamāzām sāk noplakt/

cik viegli varētu ļauties vienam vājam mirklim, kad saļimsti ceļos, noskrien trīsas un tavs prāts pēc sekundes simtdaļas jau mutoļu karstās liesmās. ir grūti turēties pretī. tās ir alkas un mokas.
vai tas ir labi/ slikti, ka mani morāles pricipi ir daudz augstāki par to ko jūti?
es nezinu ,ko domāt.jā, jā, zinu, ka izklausās tik salkani.
bet pēdējā laikā man vajag to balzāmu, gan sev, gan dvēselei. iespējams, es atkal sev sarežīju dzīvi.
sasodīts, kad tev/ man beidzot būs savs viedoklis par pasaulīgām lietām? kad? kad? kad? kadd?
viss, nespēks, bezspēks, man trīc rokas.

nostaļģija pēc parka. tik daudz sarunu, buču un iedzeršanu. pabiju šodien viena, tevēru pēc izbijušām sajūtām.

saplēsu ģitārai stīgu .
viss šodien ir kaut kā mierīgi. dīvains klusums.r;it jāaiziet uz bibliotēku.
un sapņos man rādas tikai viens un tas pats, zemapziņa ir spēcīgāka par saprātu.

es šodien atceros vakardienu un smejos. smejos, ka inscinētāja neesmu es. ja notiek, tad notiek viss vienā vakarā.

šodien ir viegla. viegls miegs nāk virsū.

nesarunāšanās ir problēma.
un ja es nespēju tevi ieinteresēt? es varētu, protams , gvelzt muļķības, kārtējās tenkas, baumas vai vienkārši jociņus.
esmu sapratusi, ka pēdējā laikā pārāk daudz tenkoju, un cenšos ar to cīnīties, ātiek no šīs kaites vaļā, tā nedrīkst iekaist un būt kā augonis vasaras vidū. bet dārgais draugs, saruna rodas no diviem, es viena arī nevaru.
esmu nogurusi no sarunām par dāvanām, par piektdienas ballītēm, par puskailām fotogrāfijām, par naudu, par vakartērpiem un citu privātjām dzīvēm. ja pārāk ilgi atrodies kopā ar kādu, kuram tas viss ir ikdiena, arī pats sāc domāt un runāt tikai par to, par citām lietām un nelietām tu pat neesi spējīgs sarunāties.
es meklēju savu vietu, un zinu, ka tur , kur es šobrīd es atrodos nav mana īstā vieta, vēlo būt prom. būt prom, klur nebaidos no savas pašizaugsmes, kur kafeijnīcās var uzpīpēt, deklamēt Vērdiņu, klausīties Joe Coker, runāt ar pirmo reiz redzētiem garāmgājiem par pašizmaksu šajā dzīvē, grauzt desmaizes bez siera Vērmaņdārzā un mosties ar cerībām ar spēku cīnīties un baudīt.

cilvēki liekuļo, ai kā liekuļo. kuļ olu kulteņus ar salkaniem vārdiem.

nezinu, ko lai uzdāvina. ziedus , kūkas vai nagu lakas?
nespēja izgulēties. slinkums it visam.
gribas paķert un noķert relaksācijas vilni- kaut ko baudāmu, pat nav svarīgi - acīm, ausīm, ķermeni vai sirdij. es vienkārši jūtu ,ka vajag!

man patīk sēdēt virtuvē uz grīdas- kalt grandiozus plānus, iedzert tēju, tik sadzirdētai un domām skrienot atpalikt, palikt ar nepasacīto . tas ir tikai šovakar!

kodīšu secretu.
nosliece uz laisku dzīvošanu, nespēja savākties.

skatos filmas, ēdu kūkas, malkoju ūdeni un bastoju skolu.

mati nav mazgāti kopš pirmdienas. gultā pavadu vairāk kā 17 stundas no diennakts un gar logu man veļas dūmu mākoņi (bet ne manējie)

es sapratusi, ka lietas, kuras man sākumā nemaz nepatīk, nepiestaista vai pat kaitina, galu galā man iepatīkas li'dz baltajām pelītēm, citreiz pat vēl vairāk.
skatos filmu, domāju, ka tik lielu sižetisku nekonkrētību, pat stulbumu sen neesmu skatītījusies, un tomēr, noskatoties jūtos tik gandarīta, tā , it kā nekad neko labāku nebūtu redzējusi- tāpat ir ar grāmatām un mūziku, ar ēdieniem un apaviem. pat iemīlos es tieši tāpat, sākumā dēvējot viņu par muļķi, idiotu vai stulbeni. un reizēm šīs lietas un nelietas mani atbaida, es nezinu, ko par sevi domāt.

nakts stundās cigarešu dūmi liekas tik valdzinoši

es nezivēlējos sev radiniekus, iespējams, esmu nepateicīga, bet domas un nepazinātie skatieni liecina par attieksmi, un tur neko es nevaru darit. atliek- samierināšanās.
un šodiena man bija tik labi iesākusies.
nevar spriest pēc tā- kāds rīts, tāds arī būs vakars, jo tā var tikai apdedzināt mēli.