manas modrības hronikas

es sapratusi, ka lietas, kuras man sākumā nemaz nepatīk, nepiestaista vai pat kaitina, galu galā man iepatīkas li'dz baltajām pelītēm, citreiz pat vēl vairāk.
skatos filmu, domāju, ka tik lielu sižetisku nekonkrētību, pat stulbumu sen neesmu skatītījusies, un tomēr, noskatoties jūtos tik gandarīta, tā , it kā nekad neko labāku nebūtu redzējusi- tāpat ir ar grāmatām un mūziku, ar ēdieniem un apaviem. pat iemīlos es tieši tāpat, sākumā dēvējot viņu par muļķi, idiotu vai stulbeni. un reizēm šīs lietas un nelietas mani atbaida, es nezinu, ko par sevi domāt.