manas modrības hronikas

nav naudas, jāsāk sūkāt ledus, kura nav. bezgala booringa patvaļa, nespēju tai iebilst.

vai tu varētu kādam ziedot visu savu dzīvi?

Ir mazas atmiņas un lielas atmiņas. Kādreiz arī citu cilvēku atmiņas ir tavas atmiņas.
Dažreiz viens cilvēks otra cilvēka atmiņās ir vecāks, nekā viņš toreiz bija, citreiz — otrādi.
Mēs ļoti bieži jaucam atmiņas ar vēlamo un ar pašu izdomāto. Dažreiz tas pat nebija tas cilvēks, par ko mēs šo vai to stāstām. Mēs izdomājam kādam dzīvesstāstu, radus, visāda veida saistības un īpašības. Viņš tāds nemaz nav bijis, viņš tur nekad nebija, viņš to nemaz nav darījis, tāda cilvēka vispār nebija, mēs tikai savās atmiņās izdomājām tādu. Bet fotogrāfija taču ir! Acīs taču tas nolasāms! Viņš tieši tāds bija, kā tai bildē izskatās! Simts gadus nodzīvoja. Nodzīvoja? Bet varbūt tikai pusi? Bet tanī pusē tos simts gadus? Pārdzīvoja?
Aktrise. Jā, es viņu redzu, kā šodien. Kā viņa uz pirkstgaliem nospēlēja savu lomu! Kustības — viena vienīga vibrācija! Profils, jā, profils. Dūze? Nē, piedodiet, tā nebija īstā fotogrāfija, es sajaucu, tā bija tante Ilze. Tā taču var gadīties, gadi ir pagājuši, arī es pats vairs neesmu tas. Bet, šeit, lūdzu, tas bija barona kučieris, — stalts, cēls, nu, vienreizējs, līdzās zirgam, un kreisajā rokā tas elegantais spieķītis. Nevar būt! Es atkal pārskatījos. Tas taču ir pats barons. Skatieties paši.
Atmiņas, kas var arī nogurdināt. Kavēt. Izjaukt. Neatļaut radīt šodienas mērogu. Atmiņās piedalās pārāk daudz spriedumu, pārāk daudz detaļu, kas pārmāc pašu cilvēku. Atmiņas sagroza vērtības un apzeltī to, tieši to, ko nevajag apzeltīt. Mēs paši atmiņas pārāk attīrām, atņemot tām primāro veidolu, krāsu un tīro sentimentu.
Atmiņās mēs esam pārāk līdzcietīgi. Un mēs gribam, lai tās segtu viegls neaizmirstamības (bet — caurskatāms) plīvurs. Kultivēt atmiņas ir kāda vājuma pazīme, plāksteris. Ar gadiem mēs it kā paliekam kailāki, un tad vecumā mēs varbūt gribam pārklāties ar šīm atmiņu skrandām.
Bet var būt arī citādi. Es atceros Hektora pēdējo sarunu ar Andromahu. Man ir mokošas atmiņas par Mikelandželo smago elpošanu naktīs Siksta kapelā. Tāpat Napoleona klusās izmisuma stundas pie mazā Sv. Helēnas salas mājas loga.
Saruna ar Padegu Liepu alejā Viesturdārzā. Andrē Žids spēlē Bēthovenu. Kņaza Jusupova paraksts kādā vēstulē — “princis”. Tuksneša briesmīgā dziesma. Lielās Ēnas kalnos. Pols Valerī skatās uz Tevi. Un Nofretetes visnobeigtākā sejas izteiksme. Čigānu kustības — cita caur citu. Perfekcijas finišs spāņu dejas beigās (nekas tam nevar līdzināties). Briges mazais kanāls. Atkal un atkal horizonti — tīri, nesabojāti un arī bezcerīgi. Sāpes par kādu cilvēku, prieks par kādu cilvēku, kaķa, suņa vai putna īsā labvēlība.
Pazudušā dēla (Rembranta gleznā) asignētās pēdas. Ravela neiedomājamā suģestija. Manas mātes dvēseles gudrība. Visas redzētās, skaistās sejas, visas dzirdētās Kreislera mazās pasāžas.
Katrs atceras paradīzes detaļas, katrs tur ir bijis — visbiežāk ar kādu otru cilvēku. Nevajag atcerēties, tas viss ir tevī ierakstīts. Zirga siltums tev blakus nakts vēsumā, vieglā migla, kas veido ceturto un piekto astrālo pasauli.
Cietumnieku ierinda. Neviens nevēlas, un neviens nevar atšķirties no otra. Vienādas bezcerības.
Man nekas nav gājis garām, es tiešām visur esmu bijis. Katedrāles telpas iekšējā disciplīna, tāpat kā smilšu raksts pie jūras, dvēseles kaligrāfija — Dieva zīmējums.
Man ir bijuši akmeņi, kas glabā visas pasaules hieromantijas variācijas un slēpj cilvēku un dzīvnieku puskustības.
Un tomēr atmiņas var izpostīt iespējas atrast sevi pašu. “Visur ir būts” ir tikpat skaista, cik neauglīga doma. Nākamais solis var izpalikt.
Kafijas galds, smalkais cukura trauks, pirksti kā visskaistākie instrumenti, mazās, akurātās piezīmes pie temata — trīs stundas vislabākajā sabiedrībā un pēc tam skriešana pēc futbola bumbas, satraukums sporta tribīnēs, kāds pārlec 2m 40 augstumu, priviliģēts augums, saskaņotas kustības — cilvēka sacensība ar viņa paša robežām.
Naktsvijoļu smarža vakarā. Iekāpt laivā un varbūt tev izdosies neatgriezties. (A. Žida “Pazudušā dēla atgriešanās” pēdējie teikumi.) Redzat, kur viss ir. Viss? Nē taču — maza, niecīga, smieklīga daļa.
Sapņos ir runāts, redzēts, riskēts un domāts. Tukšumā ir būts, galīgā tukšumā, kad neviens tev nepieskaras, nemeklē, nemoka, neapdāvina.
Vēstules un zīmes, iedomātās un nepareizi tulkotās. Nepareizi saņemtās, kas atstāja pēdas, kas parādījās darbos, krāsās un atbildēs.

________

Par nožēlošanu, es to visu rakstu kāda cita cilvēka, rakstnieka, iespaidā. Bet vai vispār ir iespējams kaut ko darīt, neesot citu iespaidā? Reizēm pat mūsu rīcība ir virzīta citu baiļu, drosmes vai šaubu iespaidā.
Viss mainās, kad kaut kas cits ir spēcīgāks par mums. Un faktiski katru brīdi kaut kas ir spēcīgāks par mums. Pat kāds nakts sapnis var mūs padarīt nedrošus. Nestabilus vai vienkārši — klusākus. Mēs nedarām kaut ko tāpēc vien, ka kāds noskatās, mēs nesakām kaut ko tāpēc, ka kādam tas nav vajadzīgs. Reizēm ne vecums un ne jaunība mūsos nerīkojas precīzi tikai tāpēc, ka kāds nosaka, vai mēs esam veci vai jauni. Kāds, bet ne mēs paši. Galu galā, mēs vienmēr esam padoti citu domām par mums. Ir tikai reti brīži, kas izslēdz šo nožēlojamo vai arī šo šoka stāvokli. Un šie brīži ir no mums neatkarīgi. Reizēm tu nezini iemeslu, kālab iestājas neatkarības mirklis. No kaut kurienes tu saņem visu — gaišredzību, pārgudrību, superticību, smeldzi, aukstasinību, nejūtību — un visu reizē. Pēkšņi nav šķēršļu, nav ķermeņa, nav mēroga un nav robežu. Nav citu cilvēku spēka, gara un izstarojuma. Vai arī — ir tikai izstarojums. Tas var būt mīlestības variants. Vai mākslas variants. Blakus tukšumam ir tikai izstarojums. Visu var izdarīt, seku nebūs, rēķina nebūs. Ne atmaksas, ne samaksas. Būs tikai tava rīcība.

________

Kas tev dāvina šos mirkļus? Šādos mirkļos cilvēki izdomājuši savus dievus, savus šekspīrus, savu paradīzi. Tās ir visas cilvēces rezerves iepretim tukšiem galdiem, verdzības mūžiem, paralizētām sezonām.

________

Strēlnieku ielā, ērtā, labā dzīvoklī, savā istabā, mans draugs Moriss spēlē Šūberta mazos valšus. Viņam ir 16 gadu, man tāpat ir 16 gadu.
Šinī telpā es zīmēju un gleznoju laikam katru pēcpusdienu. Divi skolnieki — nepārtrauktas sarunas par mūsu dieviem — Leonardo da Vinči, Rembrantu, Šopēnu, Gēti un vēl piecdesmit citiem. Gadi aizgāja, viss ir pazudis. Moriss San Francisko ir bijis ārsts un nomira Ņujorkā. Viņa vecāki — Rīgā, viņa dvīņubrālis — nezināmā vietā un laikā. Arī Morisa brālēns Mavriks Vulfsons (tieši tas pats Mavriks Vulfsons) reizēm palīdzēja izkārtot domas un ienesa domāšanā struktūru un ievirzi.
Toreiz likās, ka zelta laiki ir reāla nākotne. Ir tikai jābūt sagatavotam iziet uz galvenās ielas. Būtībā katrs veidoja otru pats sevi un trešais — otru un tā nepārtraukti.

[..]
Bez šaubām, es būšu. Es tev pat apsolu. Šaubas nepiestāv nevienam. Bērnībā to vispār nav. Bet ir arī tā — pareizās šaubas nodrošina ceļu, gājienu, sarunu un mazina neveiksmes varbūtību un neveiksmes sāpes. Man tas bija jāsaka, bet es to negribēju. Cik ilgi var! Vajadzētu nešaubīties. Ilgi neviens nevar.
Šaubas nenāk no debesīm. “Fausta” otrā daļā ir briesmīgs teikums par šaubām, bet es jums nepalīdzēšu to sameklēt.

[..]
Atrisinājumi palīdz vienkārši dzīvot. Tu vari. Arī gadi kaut ko atrisina. Gadījumi. Varbūt atrisinājumi palīdz spēli, rotaļu iemīlēt. Jo spēle ir līdzsvara nepieciešamais partneris. Atrisināt reizēm var cilvēku attiecību abstraktās grūtības. Vismaz uz laiku. Nekādā ziņā nav absolūtās pārliecības par atrisinājuma nešaubīgo pareizību. Taču var atrisināt vienu gadījumu ar dažādām pieejām. Atrisinājumu skaits ir laikam bezgalīgs.

It kā nav neviena mājās. Puķei kustās lapas, trauki piepildās ar siltu ēdienu, Čiepiņa citē Šekspīru un pār svešinieka muguru skrien skudriņas.

ir tādas stranger in the night sajūtas, ka tikai islēdzot gaismu, tumsā es varu būt godīga pret sevi.
man deg vaigi. vai mani kāds aprunā?

viens malks, tu esi dvēsele
viens malks, un tu esi tomāts

varētu ieiet un nomazgāt savu kailo ķermen ar aukstām ūdens šalkām , un fiziski sajust, kā salst, kā tirpas skrien un iestājas mirklīgs vārgums.

kaut kāds smagums mani māc.
izdarītās lietas mijas ar sirdsapziņu. un kā man nepatīk nosarkt.
lai gan kuram tas patīk./?
gribas sasmelties pārliecību ,ka varu un daru visu kā nākas. pēdējā laikā tās man pietrūkst.

man ir bail. samagas sajūtas sirds rajonā ir mokošas. baidos, no tiesas, baidos. jo ir jau ko zaudēt.

visvairāk jau sāp tieši tad, kad saņem mazu duncīti(citriez lielāku)mugurā no sava drauga. tas ir tāpēc, ka cieni viņu,vērtē augstu, savā veidā pat mīli. un man ir viens tāds cilvēks, kurš ik pa laikam var tevi sadurt par līdzīgu zābaku iegādāšanos, par muļķībām, par tizlu smaidu vai vieglu atraudziņu. bet man viņš nozīmē tik daudz, ka pat tad, kad dusmojos , es ceru, ka būs atkal labi. man viņš ir vajadzīgs kā gaiss vai ūdens, savādāk man kaut kā pietrūkst. un es apzinos, ka tā pat ir sava veida sevis sagraizīšana uz operācijas galda, bet tik un tā es savādāk nevaru, vismaz pagaidām.

paņēmu brīvdienu sev, pārāk liels slogs jau nospieda manu akmeni kaklā, nespēja pārņēma mani. atgūstu elpu, vismaz mēģinu to darīt.

varu iet un klusēt, neteikt neko. šodien sāp iekšas, prezīzāk dvēsele.
labi , ka ir kāds, kurš pasaka taisnību.

skatos un brīnos, cik viegla un gaisīga, cik naiva un dzīves neprāta pārņemta esmu bijusi.
man vienmēr ir patikušas sievietes/ meitenes ar krampi. esmu vēlējusies tām līdzināties. viņas mani ir pievilkušas ar savu skarbo dzīves attieksmi, neievainojamību un būtību kā cīņas dūrei.
laiks būt ar sevi un par sevi. esībā esmu kā putna spalviņa.

u tīriju to ar toletes podu tīrāmo līdzekli

tikko saņēmu apsveikumu no klab.lv. precīzāk, tikko izlasīju.
par savu jubileju uzrakstīšu vēlāk, pašreiz negribas par to domāt. es uzņemu ūdeni, lai augtu kā augi uz manas palodzes. tikai tagad man ir savs putniņš, kas tos pieskandina ar dziesmām.

Atila Ilhans: Osta (Fragments.]

II

kāds stāvēja pie trešā platuma grāda

dūres tam kā divi veseri svērās

tropiskā pirmmeža sapnī viņš vērās

cilvēkēdājos kokos viņš vērās

kaislās lietum pavērtās lapās

tumsas melnajā sirdī viņš vērās

ar žileti izgriezta asins lūpās

tam plaukstā nāve tajā viņš vērās

izmirā ostmalas jūrnieku bārā

trīs piedzērušas sievietes par viņu smējās

viņam bija divdesmit viens gads bija bārda

dzerot viņam rokas drebēja

baleāru salās kādu laiku

viņš par kontrabandu sēdēja

dāds kā naža spīdums viņam sejā

nē ar pistoli draudējis viņš jums nebija

izmirā ostmalas jūrnieku bārā

trīs maukas viņam acīs smējās

kāds stāvje pie trešā platuma grāda

pasaule arī stāvēja patiešām nerotēja

saule bij melna viņš sauli neredzēja

flamingu lepnie knābji viņam prātā nāca

droši nezinu, bet vai tik viņš neraudāja

es nojaušu ,ka man būs putns.
varbūt viņš būs tas, kurš atcerēsies visas manas domas par iedzērušiem cilvēkiem.

izvairos un bēgu no savas zemapziņas, pat no apziņas, un laikam arī no saziņas.

es esmu skaista!

tagad domāju un nesaprotu.