manas modrības hronikas

man ir sasodīti neparasta sajūta. lieta tāda, ka domā es viņu var teikt pat iekāroju, nespēju nedomāt par viņu. bet līdz ko satieku itkā apstājas filma. nezinu kas notiek? esmu zivs. nespēju ne pateikt to ko jūtu, ne vispār normāli parunāt. mulsmums? bailes parādīties savādākā gaismā? kas ar mani? laikam tajā vakarā pārāk stipri galvu apdauzīju ar durvīm. āpšaini

dejoju valsi,bet vēl tikai mācos. mācos kā āksts,kurš minas pa kājām.
man ir nojausma, ka nebūs labi. nē, beigās viss būs tomēr labi, lai gan šoreiz tas ir mirkļa nelabums ,kurš tiek paredzēts. mazliet ietrīsas sirds par to. tās pat ir savas pašcieņas bailes.sadragātam būt- tas nav vislabākais veids no visiem agregātstāvokļiem, lai gan ar tiem te sakara maza.
man bieži liekas, ka neviens mani neuztver nopietni.jā, jo es pati neuztveru sevi nemaz. sakari pārtrūkst.un darbojas āksts.
bet tad ,kad sāp, vai gribas vnk patērzēt par pasaulīgām lietām, esi viens un spēlē nekā nedarīšanas un nerunāšanas spēli, kur uzvar tas, kurš ilgāk nociešas tēlot nerunīgo buratīno ar degunu gaisā. jā, es zinu, ka Buratīno mācēja runāt, bet tur jau tā lieta, viss slēpjas degunā. un meloju sev. tādēļ, ka ākstiem tas piedien.