manas modrības hronikas

dejoju valsi,bet vēl tikai mācos. mācos kā āksts,kurš minas pa kājām.
man ir nojausma, ka nebūs labi. nē, beigās viss būs tomēr labi, lai gan šoreiz tas ir mirkļa nelabums ,kurš tiek paredzēts. mazliet ietrīsas sirds par to. tās pat ir savas pašcieņas bailes.sadragātam būt- tas nav vislabākais veids no visiem agregātstāvokļiem, lai gan ar tiem te sakara maza.
man bieži liekas, ka neviens mani neuztver nopietni.jā, jo es pati neuztveru sevi nemaz. sakari pārtrūkst.un darbojas āksts.
bet tad ,kad sāp, vai gribas vnk patērzēt par pasaulīgām lietām, esi viens un spēlē nekā nedarīšanas un nerunāšanas spēli, kur uzvar tas, kurš ilgāk nociešas tēlot nerunīgo buratīno ar degunu gaisā. jā, es zinu, ka Buratīno mācēja runāt, bet tur jau tā lieta, viss slēpjas degunā. un meloju sev. tādēļ, ka ākstiem tas piedien.