Man ļoti, ļoti sāp. Es nezinu kā saņemties un dzīvot tālāk. Es nezinu, kā aizmirst Tevi. Jo tieši to man vajadzētu darīt. Tu man esi tik daudz nodarījis pāri. Tieši tik daudz, cik es absolūti nebiju pelnījusi. Jā, mēs iepazināmies salīdzinoši nesen un viss tā sagriezās- tik strauji, tik neticami, tik brīnumaini. Es atsāku ticēt pasakām. Paldies Tev par to laiku, es nekad dzīvē nebiju jutusies tik iedvesmota, tik laimīga, tik mīlēta...
Un tad Tu mani krāpi pirmo reiz. Tas man bija liels trieciens un ļoti sāpēja. Bija grūti Tev atkal uzticēties. Bet es tik ļoti Tevi mīlēju, tik ļoti ticēju MUMS un visam tam, ko bijām izsapņojuši. Es mēģināju. Un, lai gan pēc tā gadījuma es nekad vairs nespēju tā līdz galam Tev ticēt un iekšā visu laiku bija šaubas, es mēģināju. Un mums izdevās- Tu nevari noliegt, ka arī tas laiks, pēc Tavas nodevības, bija skaists. Un zini kāpēc tā bija? Jo Tu izslēdzi savu pagātni (to blondo žurku) no dzīves.
Līdz mirkli. Tad Tu viņu atbloķēji. Pirmajā dienā, kad paliki nakšņot pilsētas mājā viens, Tu atbloķēji to žurku. Un atkal mani krāpi.
Kā paliek ar visiem tiem solījumiem, sapņiem? Kur palika viss labais, kas mums bija? Kāda bija jēga tam? Vai tagad esi laimīgs?

Tu ienāci manā ģimenē. Tu ļāvi manam mazākajam bērnam Tevi iemīlēt. Un man sāp mana dēla asaras, kad viņš tagad vaicā, kur Tu esi un kad būsi. Un sāp apzināties, ka mirkļos, kad manam puikiņam teici, ka mīli viņu, Tu viņam meloji. Tu mums visiem meloji. Un kāda tam bija jēga?

Un ja Tu šodien nāktu un teiktu, ka gribi atgriezties, es Tevi pieņemtu... vēl es pieņemtu. Vēl nespēju atlaist Tevi. Zinu, ka vajag, bet nespēju. Vēl nē. Es vēl mirkli pagaidīšu.

Manī ir tik daudz emociju, ka es netieku ar to galā... Vienā mirklī es Tevi mīlu vairāk par visu, jau pēc sekundes ienīstu no visas sirds... Tieši to Tu man esi nodarījis... Lai gan Tu nekad šo visu nelasīsi, neredzēsi, es tik un tā izteikšu savu lūgumu- apsoli, ka nekad neaizmirsīsi mūsu smieklus, mūsu sapņus, mūsu vieglumu un brīvību. Apsoli, ka neaizmirsīsi cik vienoti jutāmies... Lai gan, visdrīzāk esi to visu jau aizmirsis un visu to, ko teici man, tagad čuksti savai žurkai... es esmu tik nožēlojama... Es katru brīdi domāju par Tevi. Es neguļu naktis, lai veltītu to laiku asarām, kuras Tev ir vienalga... Tev ir pilnīgi vienalga par mani, tomēr es tik ļoti Tevi gaidu.. Un tas nekad nenotiks, jo neesmu Tev vajadzīga. Tev nevajag neko no tā, ko es Tev devu. Jūs abi ar žurku par mani vienkārši pasmējāties. Par maniem centieniem, rūpēm, par manu mīlestību... Jūs vnk mani pazemojāt ar savu ņirgāšanos... Patiesībā, ja man būtu laika mašīna, es atgrieztos pagātnē un izdzēstu mūsu iepazīšanos- es jutos laimīga savā iepriekšējā dzīvē, tagad, kad esi man parādījis augstāku laimi un to visu atņēmis, es esmu zaudējusi pamatu un tāpēc daudz labprātāk nekad šo laimi nebūtu iepazinusi... Tu esi mani salauzis un iznīcinājis. Pavisam. Vienmēr.

Zini, tas, ka Tu mani esi bloķējis, ignorē... tas, ka spēj smaidīt, gulēt, turpināt savu iepriekšējo dzīvi, zinot, cik ļoti man sāp, pierāda tikai to, ka visi Tavi vārdi bija meli. Cilvēks, ja kādu tā ir mīlējis, fiziski nespēj to nodarīt otram. Jo huijņu savārīji Tu, nevis es. Es nemetos citā gultā, es Tevi nekrāpu, es neatcēlu kāzas. To izdarīji Tu. Brīvprātīgi. Un Tava šī brīža attieksme parāda, ka biju Tev tikai rotaļlieta. Es pat esmu pārliecināta, ka Tu ne mirkli nebiji šķīries no tās žurkas. Gan jau visas manas gatavotās pusdienas kopā notiesājāt. Gan jau kopā arī lietojāt narkotikas (tāpēc viņai zobi ir tik briesmīgā stāvoklī) un tur aizgāja visa Tava nauda, jo neko Tu neesi atmetis. Tu vnk teici to, ko es būtu gribējusi dzirdēt. Tev vnk bija ērti ar mani- atradi mani, mazliet pacenties, lai es iemīlētos un dzīvoji cepuri kuldams. Jūs abi. Protams, kas nekaiš? Žurkai vairs nevajadzēja ne Tev drēbes mazgāt, ne ēst gatavot, neko... Visus ienākumus varējāt nobumbulēt savām izklaidēm.
Atceries, sākumā Tu teici, ka arī piekrīti tam, ka problēmas vajag izrunāt? Tagad izrādās, ka nekāds runātājs neesi. Tu vnk uzliec mīksto un aizej. Un es devu daudz iespēju runāt. Tu ignorēji. Kā vienmēr.
Diez, visu šo teātri žurka iestudēja? Viņa teica, kas jādara un kas nē?