little_miss:

Man ļoti, ļoti sāp. Es nezinu kā saņemties un dzīvot tālāk. Es nezinu, kā aizmirst Tevi. Jo tieši to man vajadzētu darīt. Tu man esi tik daudz nodarījis pāri. Tieši tik daudz, cik es absolūti nebiju pelnījusi. Jā, mēs iepazināmies salīdzinoši nesen un viss tā sagriezās- tik strauji, tik neticami, tik brīnumaini. Es atsāku ticēt pasakām. Paldies Tev par to laiku, es nekad dzīvē nebiju jutusies tik iedvesmota, tik laimīga, tik mīlēta...
Un tad Tu mani krāpi pirmo reiz. Tas man bija liels trieciens un ļoti sāpēja. Bija grūti Tev atkal uzticēties. Bet es tik ļoti Tevi mīlēju, tik ļoti ticēju MUMS un visam tam, ko bijām izsapņojuši. Es mēģināju. Un, lai gan pēc tā gadījuma es nekad vairs nespēju tā līdz galam Tev ticēt un iekšā visu laiku bija šaubas, es mēģināju. Un mums izdevās- Tu nevari noliegt, ka arī tas laiks, pēc Tavas nodevības, bija skaists. Un zini kāpēc tā bija? Jo Tu izslēdzi savu pagātni (to blondo žurku) no dzīves.
Līdz mirkli. Tad Tu viņu atbloķēji. Pirmajā dienā, kad paliki nakšņot pilsētas mājā viens, Tu atbloķēji to žurku. Un atkal mani krāpi.
Kā paliek ar visiem tiem solījumiem, sapņiem? Kur palika viss labais, kas mums bija? Kāda bija jēga tam? Vai tagad esi laimīgs?

Tu ienāci manā ģimenē. Tu ļāvi manam mazākajam bērnam Tevi iemīlēt. Un man sāp mana dēla asaras, kad viņš tagad vaicā, kur Tu esi un kad būsi. Un sāp apzināties, ka mirkļos, kad manam puikiņam teici, ka mīli viņu, Tu viņam meloji. Tu mums visiem meloji. Un kāda tam bija jēga?