Izdzēsu Tavu nr. Lai nav kārdinājuma Tev uzrakstīt vai pazvanīt. Ja Tu gribētu dzirdēt mani, tad pats pazvanītu. Bet laikam sāku pieņemt faktu, ka no manis/ar mani Tu negribi neko. Visu, ko Tev vajadzēja, ko gribēji, Tu paņēmi. Paņēmi, sabradāji un izmeti. Tu mani izmeti miskastē.

Lūdzu, atbrauc... lūdzu...

Man ir tik grūti piespiest sevi kaut ko darīt... pakustēties... būt... iekšā ir neizsakāmas dusmas par Tavu pēdējo rīcību un to sex sludinājumu. Un tik pat lielas ilgas pēc Tevis... Šobrīd man pietiktu vnk būt Tev blakus, klusējot... vnk sajust Tavu roku man uz pleca.. vnk ļaut Tev man palīdzēt piecelties.. Bet Tevis nav. Es necelšos. Manis nav.

Cik zemiskam ir jābūt cilvēkam, lai ieliktu manu nr un mūsu video kaut kādā sex čatā? nu cik? Es Tev uzticējos, kad tas video tika uzņemts. Un, pat, ja tur nav sejas, neizskan man vārds, pēc maniem tetovējumiem tak mani var atpazīt... Saņem- slēptā mape. HA HA HA Bet, Tu, protams, paliec neatpazīts- vnk loceklis manī... Kā Tu to varēji? Tev tiešām liekas, ka par maz jau esi sagrāvis manu dzīvi? Kā Tev rokas pacēlās ko tādu izdarīt? Lūk, Tu esi vienīgais cilvēks pasaulē, kura telefonā bija tāda veida video ar mani un, atceries, tas pat man netika pārsūtīts, jo negribēju tā kā neuzticos internetam pat datu pārsūtīšanā... Un tagad Tu izdarīji šādi... Cūciski... Telefona nr es nomainīšu, tetovējumam varu pārtetovēt ko citu par visu, ja pārdzīvošu šo kaunu, bet ko šāda rīcība liecina par Tevi? Vai tiešām tikai paziņojums par manu nāvi liks Tev nomierināties? Kā man tagad atgriezt savu dzīvi? Kā? Kāpēc Tu man to nodari? Par ko? Es ienīstu savu dzīvi un ienīstu sevi.

Esmu izturējusi vēl vienu nožēlojamu dienu. Diemžēl.


Katru reizi, kad atnāk kāds paziņojums no TikTok par sekošanas pieprasījumu, es tik naivi ceru, ka atverot aplikāciju ieraudzīšu tur Tavu nickname... Tik ļoti ceru, ka Tu vēlies redzēt mani kaut manos video... Tomēr tas nenotiek. Tev viss, kas saistīts ar mani ir vienalga. Sāp. Lūk, kad manis vairs nebūs, tad es arī nevienu sekošanas pieprasījumu nevarēšu apstiprināt un Tev nebūs iespēju pārdomāt.. Bet tas jau ir tieši tas, ko Tu vēlies- kaut manis nekad nebūtu bijis, vai ne?

Rīt braukšu uz mežu. Man vajag klusumu, mieru un dabu. Cerams, iekritīšu kādā purva akacī vai mani apēdīs kāds zvērs. Joprojām izejot no mājām, uz galda atstāju svarīgākos tel nr un savu ID. Ja nu dzīve apžēlojas un atpestī mani...

Ak Dies', kā es esmu nogurusi šeit būt... Kā man ir apnicis tēlot un izlikties, ka viss ir labi..Šī nepavisam nav mana pasaule, man nebija te jāpiedzimst... Un vairāk par visu es vēlos labot šo kļūdu :(

Tava uzvedība ļoti uzskatāmi parāda, ka esmu Tev vienaldzīga. Es vairs neko nedarīšu. Nerakstīšu, nemeklēšu. Tam nav jēgas. Tev mani nevajag. Lai gan man ļoti, ļoti vajag Tevi.

Es atkāpjos.

Manis nav.

Izrādās, mana halāta josta nespēj mani noturēt... Vai arī to nemākulīgi sasēju. Iedzīvojos tikai pāris stundās bezsamaņas un daudz sasitumos no kritiena. Sāp visas maliņas. Un visvairāk sāp sirds. Sāp, ka nespēju darīt Tevi tik laimīgu, lai Tu būtu šeit. Sāp, ka nespēju pat nomirt. Jo tas ir vienīgais, ko šobrīd vēlos.
Jūtos tik pazemota, kad žurka uzrakstīja, ka Tu pats viņu uzmeklēji un piedāvāji sākt visu no jauna. Bija tik pretīgi redzēt bildi no Tavas guļamistabas..Tas ir pazemojoši. Plusā, es nesaprotu, ko Tu domā un uz ko ceri, jo tās lietas, dēļ kā jūs iepriekš izšķīrāties, tās jau nekur nepazudīs... pat, ja tagad kādu mirkli žurka darīs visu to, ko nedarīja iepriekš, ar laiku tāpat viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Tagad, ar šo gājienu, Tu savā dzīvē pakāpies atpakaļ, tieši turpat, kur jau biji. Virzība uz priekšu nenotiek. Tu lieliski zini, ka žurka nebūs Tev nepieciešamais atbalsts ne fiziski, ne morāli, lai Tu virzītos tur, kur sapņoji būt. Es teicu, ka biju gatava mainīt visu, kas nepieciešams, lai atbalstītu Tevi. Un, kas nav mazsvarīgi- es šajā laikā domāju tikai par Tavu attīstību, ne savu. Tikai Tu to pat nemanīji. Vai arī, ja manīji, tad Tev bija vienalga. Tāpat kā viss, kas ir saistīts ar mani. Tev ir vienalga.

Tava žurka man šorīt atsūtīja bildi no Tavas guļamistabas. Loģiski, ka tas sāp. braukšu vakarā uz klubu un atdošos pirmajam ņēmējam,varbūt tas palīdzēs.

Jau atkal jauna diena un domas tikai par Tevi. Es nespēju noticēt, ka tas viss bija meli. Es nespēju ticēt, ka cilvēks spēj tā izlikties. Vai atceries Jaunajā Gadā, kā dejojām līdz plkst 6 rītā? Tu izskatījies tik laimīgs. Tu nebeidzi smaidīt...
Šis viss būtu daudz vienkāršāk, ja Tu paskaidrotu, kas notika. Man nebūtu jāmokās ar visiem šiem šausmīgajiem jautājumiem, šaubām, neziņu... Es zinātu, kas ir kas un ko es izdarīju tik nepareizi. Zinot patiesību, realitāti ir daudz vieglāk pieņemt. Paskaidro man. Es esmu pelnījusi vismaz izskaidrojumu.
Visu vēl var glābt. Vēl var. Ja Tu nāktu un parādītu, ka gribi mēģināt labot situāciju, es Tevi pieņemtu. Ok, nevar labot esošo situāciju, bet mēs varētu sākt visu no sākuma. Sākt ar izrunāšanos un tad turpināt ar randiņiem, iesākumā... nekādas kopdzīves uzreiz. Tikai randiņi, saziņa... un nevienam neko par to nestāstīsim, jo laime mīl klusumu. Bet, lai tas notiktu, Tev ir jāatnāk. Tu zini adresi, Tu zini manu tel nr (jā, es esmu nobloķējusi Tevi whatsapp, telegramā, bet caur sms tāpat Tu vari man uzrakstīt- man liekas aplami liegt absolūti visas saziņas iespējas, jo nekad nezini, kas ar cilvēku var notikt. Varbūt kādreiz kāds no bloķētajiem nr zvanīs dzīvības vai nāves jautājumā). Un galu galā, Tu vari vnk atbraukt, es vienmēr atvēršu durvis. Tikai atbrauc. Atbrauc, kamēr es gaidu. Neļauj man Tevi aizmirst... Lūdzu, atbrauc. Vismaz atbrauc un paskaidro, kas notika. Es nevaru piespiest Tevi mani mīlēt, ja reiz Tu mīli citu, bet vismaz tik daudz, kā noslēdzošo sarunu es esmu pelnījusi...
Sāksim visu no sākuma?
Shall we dance, again?

Zini, tas, ka Tu mani esi bloķējis, ignorē... tas, ka spēj smaidīt, gulēt, turpināt savu iepriekšējo dzīvi, zinot, cik ļoti man sāp, pierāda tikai to, ka visi Tavi vārdi bija meli. Cilvēks, ja kādu tā ir mīlējis, fiziski nespēj to nodarīt otram. Jo huijņu savārīji Tu, nevis es. Es nemetos citā gultā, es Tevi nekrāpu, es neatcēlu kāzas. To izdarīji Tu. Brīvprātīgi. Un Tava šī brīža attieksme parāda, ka biju Tev tikai rotaļlieta. Es pat esmu pārliecināta, ka Tu ne mirkli nebiji šķīries no tās žurkas. Gan jau visas manas gatavotās pusdienas kopā notiesājāt. Gan jau kopā arī lietojāt narkotikas (tāpēc viņai zobi ir tik briesmīgā stāvoklī) un tur aizgāja visa Tava nauda, jo neko Tu neesi atmetis. Tu vnk teici to, ko es būtu gribējusi dzirdēt. Tev vnk bija ērti ar mani- atradi mani, mazliet pacenties, lai es iemīlētos un dzīvoji cepuri kuldams. Jūs abi. Protams, kas nekaiš? Žurkai vairs nevajadzēja ne Tev drēbes mazgāt, ne ēst gatavot, neko... Visus ienākumus varējāt nobumbulēt savām izklaidēm.
Atceries, sākumā Tu teici, ka arī piekrīti tam, ka problēmas vajag izrunāt? Tagad izrādās, ka nekāds runātājs neesi. Tu vnk uzliec mīksto un aizej. Un es devu daudz iespēju runāt. Tu ignorēji. Kā vienmēr.
Diez, visu šo teātri žurka iestudēja? Viņa teica, kas jādara un kas nē?

Manī ir tik daudz emociju, ka es netieku ar to galā... Vienā mirklī es Tevi mīlu vairāk par visu, jau pēc sekundes ienīstu no visas sirds... Tieši to Tu man esi nodarījis... Lai gan Tu nekad šo visu nelasīsi, neredzēsi, es tik un tā izteikšu savu lūgumu- apsoli, ka nekad neaizmirsīsi mūsu smieklus, mūsu sapņus, mūsu vieglumu un brīvību. Apsoli, ka neaizmirsīsi cik vienoti jutāmies... Lai gan, visdrīzāk esi to visu jau aizmirsis un visu to, ko teici man, tagad čuksti savai žurkai... es esmu tik nožēlojama... Es katru brīdi domāju par Tevi. Es neguļu naktis, lai veltītu to laiku asarām, kuras Tev ir vienalga... Tev ir pilnīgi vienalga par mani, tomēr es tik ļoti Tevi gaidu.. Un tas nekad nenotiks, jo neesmu Tev vajadzīga. Tev nevajag neko no tā, ko es Tev devu. Jūs abi ar žurku par mani vienkārši pasmējāties. Par maniem centieniem, rūpēm, par manu mīlestību... Jūs vnk mani pazemojāt ar savu ņirgāšanos... Patiesībā, ja man būtu laika mašīna, es atgrieztos pagātnē un izdzēstu mūsu iepazīšanos- es jutos laimīga savā iepriekšējā dzīvē, tagad, kad esi man parādījis augstāku laimi un to visu atņēmis, es esmu zaudējusi pamatu un tāpēc daudz labprātāk nekad šo laimi nebūtu iepazinusi... Tu esi mani salauzis un iznīcinājis. Pavisam. Vienmēr.

Un ja Tu šodien nāktu un teiktu, ka gribi atgriezties, es Tevi pieņemtu... vēl es pieņemtu. Vēl nespēju atlaist Tevi. Zinu, ka vajag, bet nespēju. Vēl nē. Es vēl mirkli pagaidīšu.

Man ļoti, ļoti sāp. Es nezinu kā saņemties un dzīvot tālāk. Es nezinu, kā aizmirst Tevi. Jo tieši to man vajadzētu darīt. Tu man esi tik daudz nodarījis pāri. Tieši tik daudz, cik es absolūti nebiju pelnījusi. Jā, mēs iepazināmies salīdzinoši nesen un viss tā sagriezās- tik strauji, tik neticami, tik brīnumaini. Es atsāku ticēt pasakām. Paldies Tev par to laiku, es nekad dzīvē nebiju jutusies tik iedvesmota, tik laimīga, tik mīlēta...
Un tad Tu mani krāpi pirmo reiz. Tas man bija liels trieciens un ļoti sāpēja. Bija grūti Tev atkal uzticēties. Bet es tik ļoti Tevi mīlēju, tik ļoti ticēju MUMS un visam tam, ko bijām izsapņojuši. Es mēģināju. Un, lai gan pēc tā gadījuma es nekad vairs nespēju tā līdz galam Tev ticēt un iekšā visu laiku bija šaubas, es mēģināju. Un mums izdevās- Tu nevari noliegt, ka arī tas laiks, pēc Tavas nodevības, bija skaists. Un zini kāpēc tā bija? Jo Tu izslēdzi savu pagātni (to blondo žurku) no dzīves.
Līdz mirkli. Tad Tu viņu atbloķēji. Pirmajā dienā, kad paliki nakšņot pilsētas mājā viens, Tu atbloķēji to žurku. Un atkal mani krāpi.
Kā paliek ar visiem tiem solījumiem, sapņiem? Kur palika viss labais, kas mums bija? Kāda bija jēga tam? Vai tagad esi laimīgs?

Tu ienāci manā ģimenē. Tu ļāvi manam mazākajam bērnam Tevi iemīlēt. Un man sāp mana dēla asaras, kad viņš tagad vaicā, kur Tu esi un kad būsi. Un sāp apzināties, ka mirkļos, kad manam puikiņam teici, ka mīli viņu, Tu viņam meloji. Tu mums visiem meloji. Un kāda tam bija jēga?