Zini, tas, ka Tu mani esi bloķējis, ignorē... tas, ka spēj smaidīt, gulēt, turpināt savu iepriekšējo dzīvi, zinot, cik ļoti man sāp, pierāda tikai to, ka visi Tavi vārdi bija meli. Cilvēks, ja kādu tā ir mīlējis, fiziski nespēj to nodarīt otram. Jo huijņu savārīji Tu, nevis es. Es nemetos citā gultā, es Tevi nekrāpu, es neatcēlu kāzas. To izdarīji Tu. Brīvprātīgi. Un Tava šī brīža attieksme parāda, ka biju Tev tikai rotaļlieta. Es pat esmu pārliecināta, ka Tu ne mirkli nebiji šķīries no tās žurkas. Gan jau visas manas gatavotās pusdienas kopā notiesājāt. Gan jau kopā arī lietojāt narkotikas (tāpēc viņai zobi ir tik briesmīgā stāvoklī) un tur aizgāja visa Tava nauda, jo neko Tu neesi atmetis. Tu vnk teici to, ko es būtu gribējusi dzirdēt. Tev vnk bija ērti ar mani- atradi mani, mazliet pacenties, lai es iemīlētos un dzīvoji cepuri kuldams. Jūs abi. Protams, kas nekaiš? Žurkai vairs nevajadzēja ne Tev drēbes mazgāt, ne ēst gatavot, neko... Visus ienākumus varējāt nobumbulēt savām izklaidēm.
Atceries, sākumā Tu teici, ka arī piekrīti tam, ka problēmas vajag izrunāt? Tagad izrādās, ka nekāds runātājs neesi. Tu vnk uzliec mīksto un aizej. Un es devu daudz iespēju runāt. Tu ignorēji. Kā vienmēr.
Diez, visu šo teātri žurka iestudēja? Viņa teica, kas jādara un kas nē?