man bija-taa likās ārēji cilvēks jauks,mīļš u.t.t,bet kad redzēju to iekšieni man burtiski gribējās vemt.tik nelaimīgs,par sevi nepārliecināts cilvēks,tāds kurš jūtas nemīlēts un arī taads,kurš izturas gluži kaa mazs beerns,ja kaut kas nenotiek peec viņa praata apvainojas un bez maz vai pasaka:"es ar tevi vienā smilškastē vairs nespēlēšos!!!"...nu, piedodiet,bet es jau diezgan sen no taa esmu izaugusi...

(Reply to this) (Thread)

Cilvēka būtību var izskaidrot ar metaforu:"Cilvēks ir ābols". Ābols var tīri labi izskatīties, bet tajā pašā laikā ir sapuvis (kā tavā gadījumā), bet var būt arī no ārpuses iebojājies, tajā pašā laikā arī garšīgs (vismaz kādam personiski).
Tomēr mans stāsts bija par to, ka "cilvēks ir rieksts". Mūsdienās visiem indivīdiem "čaula" aizsargā katra emocionālo pasauli, tādēļ ir jāmin ar saviem pieņēmumiem, kāds īstenībā otrs cilvēks ir - jāiedomājas rieksta kodolu. Dažreiz tas pats nāk vaļā - dzīves lūzuma vietās..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

...nu tas jau arii ir mans staasc:)man pashai naacaas izteikt pienjeemumus kaac ir tas cilveeks,un manupraat,es pat vinju savaa praatinjaa idealizeeju...bet tad notika kas taads,un tas cilveeks lieliski paraadiija,kas patiesiibaa ir...nu viņš atnāca valjaa tajaa dziives luuzuma vietaa un man galiigi nepatikaas tas,ko pamaniiju...:(

(Reply to this) (Parent)