mazais zaķītis. :)

Atradu epastā šo, pirms gada rakstīto stāstiņu konkursam par grupas satikšanu. Vēlējos saglabāt viņu, ja nu kādreiz epasts netīšām tiks izdzēsts. Protams, tas neaptver visas tās emocijas, ko jūtu par šo grupu, bet tas ir sākums. Domas ir manas, par rakstības stilu atbildīga ir Kalevale, kas šo pilnībā rediģēja līdz nepazīšanai. Konkursā neko nedabūju un tas nav zaudējums, jo meitene, kas tika pie īpašās biļetes, grupu pat nesatika. :D Ak, krāpšanās!



Mani sauc Linda. Esmu ļoti liels britu grupas Muse cienītājs. Viņu radītā mūzika ir neaptverami skaista, ļoti inteliģenta un pilnībā citāda kā citu angļu roka mūzikas pārstāvjiem. Šajā grupā mani piesaista itin viss un tiklīdz pirmo reizi izdzirdēju Muse dziesmas, kļuvu par uzticamu atbalstītāju. Tikšanās ar šiem trim, atturīgajiem un tik ģeniālajiem puišiem būtu mana skaļi neizteiktā sapņa piepildījums un laimīgākais notikums manā mūžā.

Grupa Muse manā dzīvē ienāca 2006. gada rudenī un acumirklī kļuva par manu lielo mūzikas mīlu. „Time is running out” bija pirmā dziesma, kura ieveda mani mjūzu valstībā, šķita, ka varu to klausīties vēl un vēl, taču jau alku iepazīt pārējo grupas daiļradi. Tā mani nepievīla. Nots aiz nots, vārdu aiz vārda, dziesmu aiz dziesmas viņi lika sevi iemīlēt arvien vairāk. Muse trijotne ir kā kodols visiem šiem ģeniālajiem skaņdarbiem, kuri ir izmainījuši manu personību un dzīves uztveri. Grūti pat iedomāties, ko dotu pāris minūtes ar maniem iemīļotajiem mūziķiem aci pret aci, ja mūzika, vārdi, skaņas var sniegt tik plašu emociju gammu, līdz sāpēm skaistas sajūtas. Tieši tādas tās bija, kad 2007. gada 23. februārī uzzināju, par Muse uzstāšanos Rīgā. Jau uzreiz pēc biļešu tirdzniecības uzsākšanas es turēju rokās savu fanu zonas ieejas karti. 2. jūlijs bija mana laimīgākā diena mūžā, to es nešauboties varu apgalvot – jau no pulkstenis desmitiem rītā es atrados pie arēnas gaidot, cerot, vēl arvien pilnībā neaptverot to, ka mani sagaida brīnumains piedzīvojums kopā ar lieliskāko grupu pasaulē. „Take a Bow” ievadskaņas lika man pāriet gluži citā realitātē, es atrados pirmajā rindā un redzēju, dzirdēju, sajutu kā Metjū ievelk elpu pirms kārtējās izdziedātās skaņas, kā skaistie piano ievadi pārtop elektriskās ģitāras smagajās skaņās, kā ģēniji manā priekšā atdod sevi visu publikai.

Man šķita, ka nekas nespētu pārspēt šo lielisko notikumu, taču nu zinu, ka spētu gan – citāda veida tikšanās ar trim puišiem, kuri nedzied par mīlestību, sāpēm vai to, ka laiks dziedēs visas rētas, tiem, kuri dziesmā spēj izstāstīt politiskās problēmas tā, lai ikviens tās sadzirdētu, kuri var ielikt savos skaņdarbos konspirācijas teorijas un likt noticēt pārdabiskām būtnēm, kuras gluži vai parādās acu priekšā, dzirdot Metjū balsi un Dominika bungu rīboņu un Krisa lielisko basģitāru.

Šī lieliskā mūzika pārņēma un arvien ir pārņēmusi manu dzīvi, atskanot jebkuras dziesmas akordam, man prātā sāk griezties vārdi, kuri tūlīt sekos, mūzika un vārdi mani atrauj no zemes un liek domāt par pārpasaulīgām lietām un iztēloties, vai tieši tā, kā to saprotu es, ir domājuši paši mūziķi.

Positivus festivāls ir pierādījums tam, ka nelaistu garām nevienu savas iemīļotās grupas koncertu nedz Latvijā, nedz tuvākajās valstīs, esmu pārliecināta, ka tas vienmēr būs tā vērts, lai es no zemes vai no gaisa izrautu nepieciešamos līdzekļus, lai es būtu tur, kur ir viņi – mani Muse. Laika gaitā esmu lasījusi tik daudzus rakstus, intervijas ar un par viņiem, redzējusi tik daudzus video, ka pārliecināta varu teikt, ka Muse mūzika ir kā kuģis, kurš mani aizved tālu prom un... Far away... this ship is taking me far away, far away from my memories of the people who care if I live or die.

Es nevaru uzskatīt sevi par labāko fanu pasaulē, lai kā gribētu, bet es zinu, ka spētu novērtēt šo iespaidīgo tikšanos ar cilvēkiem, kuri ir pilnībā mani pārvērtuši. Iepazīt un aprunāties kaut vai tikai uz pāris minūtēm – neko vairāk es nemaz nevarētu vēlēties. Izdzīvot vēl vienu mirkli manā Muse stāstā, kurš parādītu man jaunus apvāršņus un par ko es varētu atdot gandrīz visu, kas man pieder.

Šonakt es redzēju vienkārši briesmīgu sapni, ka Londonā notikusi zemestrīce un Big Bens ir sagruvis. Brr, kādi man šaušalīgi sapņi. Tpfu, tpfu, tpfu.

Tā kā man acīmredzami nav ko darīt, es tāpat prieka pēc uztaisīju savu Eirovīzijas dziesmu topu! (ārprāts, nošaujiet mani!)

tātad:

10. vieta - Itālija

9. vieta - Vācija

8. vieta - Īslande

7. vieta - Nīderlande

6. vieta - Francija

5. vieta - Šveice

4. vieta - Rumānija

3. vieta - Dānija

2. vieta - Somija

1. vieta - Latvija (jā, man radās ļoti patriotiskas jūtas, un bija kauns nostumt Latviju zemāk, bet, ja godīgi, tad Musiqq dziesma man patiesi ļoti patīk, bet ir dažas varbūt labākas)


Ai, tak nošaujiet mani. kaut tā kāja ātrāk sāktu strādāt. Kas būs nākamais, ko darīšu? Ā, šodien hokejā uzvarēs Vācija un Čehija. Manas prognozes. Lai gan par Vāciju nedaudz šaubos. Bet viņi ļoti grib.

Nesaprotu, ko domāju pirms pāris gadiem, kad skatījos Across The Universe pirmo reizi un domāju, ka tas ir, maigi sakot, liels sviests.
Filma ir ģeniāla, mūzika ir perfekta un brittish aktieris! Un prieks, ka nebeidzas ar kaut kādu lielo romantisko bučošanos, jo tas ļoti sabojātu jaukās beigas.

[19:57:24] Kalevale: karsums man vienmēr asociēsies ar pankūkām laikam.
[19:57:42] Lindiņa!: man garšo pankūkas.
[19:58:07] Kalevale: man acupriekšā stāv aina, kā karsums stāv pie sakarsušas pannas un cep pankūkas, tad pamet gaisā un pankūka uzkrīt viņam uz sejas.

avvvvv. man vajadzēja to saglabāt.

Kad braucu mājās, man blakus sēdēja mazs, mazītiņš puisītis. Viņš brauca mājās viens pats no Liepājas un viņu autoostā sagaidīja mamma. Visu ceļu viņš runāja tik ļoti smieklīgas lietas pats ar sevi, ka es visu laiku smaidīju un centos to apslēpt. Taču brīdī, kad, braucot pāri Daugavai, viņš pa telefonu mammai teica, ka viņš jau ir pie Eifeļa torņa (jeb televīzijas torņa), es nespēju nesmieties!

I'm home! Skumji, jo saradušās lietas, ko darīt.

Šodien izslēpojos. Tik jauki. Paspēju iestigt trīs reizes tik dziļās kupenās, ka nespēju pakustēties un gluži kā filmās nogāzos atmuguriski un nevarēju piecelties. Ir tik forši, ja ir daudz sniega. Tagad sakārdināju sevi, gribu uz kalnu. Varētu ar skolu aizbraukt, bet jāskatās, kas vēl tur brauks.

Un vēl es sakārdināju pecumiņu ar 2007. gada ofisu! :D Good job!

Šonakt sapnī redzēju, kā Uģis Joksts atnāk pie mans ciemos un Ziemassvētkos uzdāvina krūzīti ar Dinamo logo. Un tad kopā vēl ar Sotnieku mēs skatījāmies futbola spēli un runājāmies par tenisu. Mēs sapnī dzīvojām kopā. Ļoti savāds sapnis.

Ieslēdzu tikko TV, tur skanēja jauka Oasis dziesma, kas man šodien noteikti visu dienu skanēs galvā.

Šonakt sapnī es izdzīvoju "Inception" filmu. Es biju Džozefa Gordona-Levita attēlotā tēla vietā. Baigi burvīgs sapnis. Ar katru nakti tie ir labāki.

Vēl man šodien ārkārtīgi skan galvā "Hit me with your best shot".
+ visu laiku galvā nāk šādas un tādas idejas par Ziemassvētku dāvaniņām. Tā baigi jauki.

Dikti uznāca vēlme te ko pierakstīt.

Esmu apburta ar ziemas skaistumu, vēsumu un mieru.
Apkārt tāda apburoša smaržu buķete - mandarīni, krustnagliņas, cepta mīkla, svaigais sniegs un kurma.
Pavisam nesaprotu tos cilvēkus, kas īd par to, cik viņiem slikti un kā 'baltie sūdi' krīt lejā no debesīm.

Vispār jau sen kā no jauna piedzimusi.

Vakar žurnālā "Sestdiena" izlasīju kādu rakstu. Nu tas, protams, bija raksts par manu iemīļoto grupu "Muse", taču atradu kādu citātu, ar ko arī sākšu:
"Reizēm arī samērā saprātīgās idejas pats viņš (lasīt - Metjū Belamijs) vienmēr pārbauda uz savas ādas - tā, nolēmis pierādīt, ka cilvēkam ir morālas tiesības apēst tikai to, ko pats nogalinājis, viņš iegādājies pāris putnu, tos audzējis un Ziemassvētku priekšvakarā arī paša rokām nožmiedzis. "Vainas sajūta, protams, ir. Bet nedomāju, ka ir pareizi visu atbildību atstāt supermārketu ķēdēm. Paša izaudzētu dzīvnieku nogalināšana liek sajust reālo dzīvi.""
Šodien, kad taisīju sev lieliskas pusdienas, atcerējos šo citātu un nedaudz aizdomājos. Mēs cilvēki tik tiešām ejam veikalā, ņemam visus produktus pēc kārtas, nemaz neapdomājot, kā tie tur nonākuši. Es, protams, neesmu nekāds dzīvnieku aizstāvis vai augu mīļotājs, bet vairāk aizdomājos par to, ka šī bezpersoniskā ēdienu preču iegāde neļauj līdz galam sajust to, kāds ir ēdiens, kā tas vispār ir tapis un radies. Agrāk, senos laikos, cilvēki paši nodarbojās ar lopkopību, zemkopību, savācejsaimniecību - tā tu piedalies visā ēšanas procesā, plus, manuprāt, ēdiena garša no tās domas uzreiz arī mainās.
Lai gan šajā gadījumā doma par dzīvnieku/augu nogalināšanu un to, ka cilvēks neizjūt nekādu vainas apziņu, ja nopērk jau sagatavotu ēdienu, bet es uzreiz aizdomājos, ka, ja tu izjūti visu to procesu, kad pats audzē, nogalini un sagatavo, tad ēdiena garša mainās. Es, nežēlīgs cilvēks, domāju, ka garšas līmenis noteikti paceltos uz augšu.
Un pareizi vien ir: "Paša izaudzētu dzīvnieku nogalināšana liek sajust reālo dzīvi". Varbūt mēs dzīvojam vienās vienīgās ilūzijās? Tas, ka mums padod priekšā jau paciņās sakrāmētas lietas, noteikti liek pazaudēt daļu no visa cilvēcīgā pasaulē. Esam kā tādi roboti, mazie bērni droši vien vispār domā, ka pārtika jau uzreiz atrodas lielveikalos un tai nav nekādas vēstures. Pilnīgi gribētos braukt uz laukiem un kādu brīdi padzīvot tādu "reālo dzīvi". Man vispār radās vēl daudz visādu domu sakarā ar šo, bet īsti nav laika turpināt, varbūt vēlāk pie šī atgriezīšos.

Dienas notikums - kāds mazs bērns mums jautā cigaretes, mēs nedodam, viņš atbild - "Kā? Bet man taču 14, man drīkst!". Normāli, ne?

Man ik pa laiciņam parādās vēlme kaut ko sameklēt par latviešu hokeja faniem no kāda ārzemnieka skata punkta. Šo gan jau sen, sen esmu lasījusi, bet vienmēr stipri iesilda sirdi. Tā bez komentāriem.

This is what delineates the Canadian fan from a Latvian one. Canada is a powerhouse in hockey. We know that our team will eventually win the gold again. We have and we will. But for Latvian fan, the dream also rests in what has yet to be achieved. The dream of that gold, the pride of making it so far and knowing that there is more to come.

Tuvāko dienu plāns. :D
7. maijs basketbols
8. maijs hokejs
9. maijs futbols vaļukam :D
10. maijs hokejs
11. maijs basketbols
12. maijs hokejs
13. maijs brīvdiena :D
14. -18. maijs hokejs
15. maijs basketbols

būs jau vēl, bet nu tuvākās dienas solās būt labas. žēl, ka rīt nav nekā sportiska. :D

Es laikam būtu vislaimīgākais cilvēks, ja mani reizēm nemocītu atmiņas.
Kā var dzīvot tikai šodienai nez? :)

Dzīve mani arvien vairāk aplaimo! :)
Pareizi teica - tā ir labāk.

Šis ieraksts man ir atmiņām, lai es neaizmirstu šo lielisko dienu. Lai gan šī ir tikai maza, nedaudz objektīva atbalss no manām patiesajām izjūtām, šis ir neliels ieskats no 17. aprīļa notikumiem.

Otrais Metallica koncerts manā mazajā dzīvītē. Neizsakāmas emocijas!
Prieks par vēl vienu koncertu manā mazajā pilsētiņā izraisīja milzīgu prieku, taču kaut kas notika un biļetes 5. decembrī netika iegādātas. Sajūta, ka tomēr koncertu apmeklēšu mani nepameta; pat vairākkārt teicu, ka līdz piektdienai (16. aprīlim) neatmetīšu cerības un izrādās, ka tieši šī attieksme tomēr noveda mani apaļās skatuves priekšgalā. Nedaudz šaubīgu biļeti izdevās iegādāties un pāris dienas pirms koncerta sāka rasties tas īstais apmeklēšanas prieks.
Tāda nu ir šī grupa, ar to uzaugu, tā vienmēr bijusi man starp mīļākajām. Labas atmiņas ir ar daudzām dziesmām, taču mūziku Metallica rauj tiešām grandiozu! Tādēļ grūti komentēt koncertu, gribas tikai smaidīt un dungot. Neko vairāk.
Visvairāk gaidīju savu mīļāko Metallica dziesmu For Whom The Bell Tolls. 2008. gadā Skonto stadionā viņiem izdevās tā vietā "iesmērēt" man Fuel, lai gan visos citos koncertos pirms un pēc tam šo dziesmu spēlēja obligāti. Dīvaini, bet pretēja situācija radās šogad - abos iepriekšējos koncertos Oslo no FWTBT ne miņas, mūsu koncertā beidzot ir, bet Tallinas dienu pēc tam nav. Tā teikt veiksme ar setlisti stāvēja manā pusē. Sajūtas nav aprakstāmas, bet nu tas ir kaut kas līdzīgs 2007. gadam, kad es dzīvajā izdzirdēju savu visu laiku mīļāko dziesmu Time is Running Out. Sapņa piepildījums - mūzika man aizņem dzīvē daudz, daudz vietas.
Tātad setliste:

That Was Just Your Life
The End Of The Line
For Whom The Bell Tolls
Creeping Death
Fade To Black
Broken, Beat And Scarred
Cyanide
Sad But True
One
Wherever I May Roam
The Day That Never Comes
Master Of Puppets
Blackened
Nothing Else Matters
Enter Sandman
- - - - - - - -
Stone Cold Crazy
Hit The Lights
Seek and Destroy

Manuprāt, dziesmu izvēle bija ideāla. Tik neatmet sajūta, ka jau dzirdētās dziesmas dzīvajā labāk tika izbaudītas Skonto stadionā. Ļoti gribējās arī pirmo Unforgiven un Batterey - ideālai setlistei šīs divas ieliktu Cyanide un varbūt pat Sad But True vietā, taču bez tām koncerts arī liktos nepilnīgs, tādēļ nevajag neko mainīt, viss bija perfekti. Visvairāk atmiņā paliek tieši tas, ka visus Metallica biedrus varēja lieliski sajust sev 2 metru attālumā. Skatuve apaļa, visi atnāk, paspēlē, padzied, atkal uz riņķi apiet un atkal vari ar apbrīnojamām acīm uz viņiem skatīties. Tas ir tik ļoti neizsakāmi, kad tu skaties leģendai acīs, un leģenda ieskatās arī tavās acīs - tikai uz mirkli, bet tomēr tas ir vārdos neizsakāms moments.
Mīnuss bija viens fans, kurš uzskatīja sevi par pasaules nabu, visus apkārtējos par pozeriem. Nespēju klausīties viņa izteikumos, bet nemaz nevajadzēja, sākās Metallica un par viņu nedomāju. Ecstasy of Gold uzdzina drebuļus un atkal to pacilāto sajūtu. Lāzeršovs That Was Just Your Life,uguns One un Enter Sandman laikā, ROBS For Whom The Bell Tolls laikā ir labākais no koncerta. Šoreiz mani ļoti aizkustināja nevis One, bet gan The Day That Never Comes tieši asociāciju dēļ. Džeimss Hetfīlds nebeidza aplaimot latviešus ar komplimentiem. Grūti pateikt, vai visi bija iestudēti, bet klausoties koncertu ierakstus, neliekas, ka Džeimss tik ļoti bārsta komplimentus. Bija savādāk, vairāk, priecīgāk. Ļoti priecēja arī Hetfilda klātbūtne 4/5 Nothing Else Matters laikā. Viņš uzstādīja savu krēsliņu tieši klāt pie mūsu mikrofona, un gandrīz visu dziesmu nosēdēja tieši 2 metru attālumā no manis. Vērot viņu tik tuvu, tik ilgi, bija īsta bauda. Jā, mīlu Larsa emocijas un trakumu plūstam no viņa, Kirka nosvērtību un meistarību, Roba lieliskās kustības. Mediatorus koncerta beigās atkal uz mūsu pusi meta Robs, šoreiz biju pirmā rindā, neviens liels cilvēks nebija priekšā, tādēļ arī dabūju šo lielisko jaukumu.
Kirks ar Džeimsu spēlējās ar melnajām milzu bumbām, tāpat to darīja Larss ar kādu fanu no mūsu puses. Un Džeimsa komentārs kādam vīrietim: "Are you all right? What are you doing! You're crazy! He's a crazy man!" bija lielākais humora elements pasākumā. Un pirms Queen kovera, komentārs par mazajiem metallica puisīšiem, kuri izauga lieli, bet pasakaini jauks.
Nezinu, ko lai vēl pasaka. Grandiozi, skaisti. Un tas, ka man visu laiku blakus bija mana Kalīte bija tas punkts uz 10. :) Ar viņu jaukāk, ērtāk. Žēl, ka viņa nedabūja savu dziesmu, bet gan jau nākamreiz. :)
Gaidīšu atkal. Kā gan savādāk? Tik labas emocijas garām nevajag laist, un ir tā vērts, patiešām! Metal up your ass!!!


Take a look to the sky just before you die, IT'S THE LAST TIME YOU WILL!

ar otrajiem latviešu vārtiem sanāca smieklīgi.
Jānis gāja prom, man vajadzēja aiztaisīt durvis.
Es viņam pateicu: "Cik labi būtu, ka brīdī, kamēr taisu ciet, tiktu iemesti vārti!"
un, ieejot istabā pie tv, es ļoti skaļi iekliedzos - miķelītis bija pārspējis čehu vārtsargu!

skaista spēle! mūsējie spēlēja lieliski, tikpat labi mēs varējām tikties ar somiem, nu nepaveicās, bet brīnumiem var ticēt. varbūt Jāgrs tomēr atcerēsies šo spēli, lai gan laukumā neuzgāja? Kādā intervijā viņš teica, ka latviešu spēli noteikti neatcerēsies. te tev nu bija! gandrīz sakapājām! ;D

kā ziņo SC virsraksts - olimpiskais sapnis beidzas papildlaikā!
Tagad AIZIET SOMI, VĒLU JUMS ZELTU!

Es pagājušajā naktī redzēju ļoti burvīgu sapni. Tādu ar fantāzijas elementiem, bet tik reālu, kas lika domāt, ka tāda pasaule tik tiešām kaut kur eksistē. Viņš bija tik neizskaidrojams un skaists, kad pamodos likās savādi, ka atrodos tepat, mājās. Viena aina dikti atgādināja skatu no Avatara filmas. Tādu miglainu, gaišu un skaistu. Nu burvīgi. Sajūta, kad pamodos bija neizsakāma, tāpat kā sapnis.
Pasaulē tik tiešām vairāk vajadzētu fantāzijas. Mjā.