Metallica @ Arēna Rīga 17/04/10
Apr. 19., 2010 | 07:03 pm
No:: linduuuc
Šis ieraksts man ir atmiņām, lai es neaizmirstu šo lielisko dienu. Lai gan šī ir tikai maza, nedaudz objektīva atbalss no manām patiesajām izjūtām, šis ir neliels ieskats no 17. aprīļa notikumiem.
Otrais Metallica koncerts manā mazajā dzīvītē. Neizsakāmas emocijas!
Prieks par vēl vienu koncertu manā mazajā pilsētiņā izraisīja milzīgu prieku, taču kaut kas notika un biļetes 5. decembrī netika iegādātas. Sajūta, ka tomēr koncertu apmeklēšu mani nepameta; pat vairākkārt teicu, ka līdz piektdienai (16. aprīlim) neatmetīšu cerības un izrādās, ka tieši šī attieksme tomēr noveda mani apaļās skatuves priekšgalā. Nedaudz šaubīgu biļeti izdevās iegādāties un pāris dienas pirms koncerta sāka rasties tas īstais apmeklēšanas prieks.
Tāda nu ir šī grupa, ar to uzaugu, tā vienmēr bijusi man starp mīļākajām. Labas atmiņas ir ar daudzām dziesmām, taču mūziku Metallica rauj tiešām grandiozu! Tādēļ grūti komentēt koncertu, gribas tikai smaidīt un dungot. Neko vairāk.
Visvairāk gaidīju savu mīļāko Metallica dziesmu For Whom The Bell Tolls. 2008. gadā Skonto stadionā viņiem izdevās tā vietā "iesmērēt" man Fuel, lai gan visos citos koncertos pirms un pēc tam šo dziesmu spēlēja obligāti. Dīvaini, bet pretēja situācija radās šogad - abos iepriekšējos koncertos Oslo no FWTBT ne miņas, mūsu koncertā beidzot ir, bet Tallinas dienu pēc tam nav. Tā teikt veiksme ar setlisti stāvēja manā pusē. Sajūtas nav aprakstāmas, bet nu tas ir kaut kas līdzīgs 2007. gadam, kad es dzīvajā izdzirdēju savu visu laiku mīļāko dziesmu Time is Running Out. Sapņa piepildījums - mūzika man aizņem dzīvē daudz, daudz vietas.
Tātad setliste:
That Was Just Your Life
The End Of The Line
For Whom The Bell Tolls
Creeping Death
Fade To Black
Broken, Beat And Scarred
Cyanide
Sad But True
One
Wherever I May Roam
The Day That Never Comes
Master Of Puppets
Blackened
Nothing Else Matters
Enter Sandman
- - - - - - - -
Stone Cold Crazy
Hit The Lights
Seek and Destroy
Manuprāt, dziesmu izvēle bija ideāla. Tik neatmet sajūta, ka jau dzirdētās dziesmas dzīvajā labāk tika izbaudītas Skonto stadionā. Ļoti gribējās arī pirmo Unforgiven un Batterey - ideālai setlistei šīs divas ieliktu Cyanide un varbūt pat Sad But True vietā, taču bez tām koncerts arī liktos nepilnīgs, tādēļ nevajag neko mainīt, viss bija perfekti. Visvairāk atmiņā paliek tieši tas, ka visus Metallica biedrus varēja lieliski sajust sev 2 metru attālumā. Skatuve apaļa, visi atnāk, paspēlē, padzied, atkal uz riņķi apiet un atkal vari ar apbrīnojamām acīm uz viņiem skatīties. Tas ir tik ļoti neizsakāmi, kad tu skaties leģendai acīs, un leģenda ieskatās arī tavās acīs - tikai uz mirkli, bet tomēr tas ir vārdos neizsakāms moments.
Mīnuss bija viens fans, kurš uzskatīja sevi par pasaules nabu, visus apkārtējos par pozeriem. Nespēju klausīties viņa izteikumos, bet nemaz nevajadzēja, sākās Metallica un par viņu nedomāju. Ecstasy of Gold uzdzina drebuļus un atkal to pacilāto sajūtu. Lāzeršovs That Was Just Your Life,uguns One un Enter Sandman laikā, ROBS For Whom The Bell Tolls laikā ir labākais no koncerta. Šoreiz mani ļoti aizkustināja nevis One, bet gan The Day That Never Comes tieši asociāciju dēļ. Džeimss Hetfīlds nebeidza aplaimot latviešus ar komplimentiem. Grūti pateikt, vai visi bija iestudēti, bet klausoties koncertu ierakstus, neliekas, ka Džeimss tik ļoti bārsta komplimentus. Bija savādāk, vairāk, priecīgāk. Ļoti priecēja arī Hetfilda klātbūtne 4/5 Nothing Else Matters laikā. Viņš uzstādīja savu krēsliņu tieši klāt pie mūsu mikrofona, un gandrīz visu dziesmu nosēdēja tieši 2 metru attālumā no manis. Vērot viņu tik tuvu, tik ilgi, bija īsta bauda. Jā, mīlu Larsa emocijas un trakumu plūstam no viņa, Kirka nosvērtību un meistarību, Roba lieliskās kustības. Mediatorus koncerta beigās atkal uz mūsu pusi meta Robs, šoreiz biju pirmā rindā, neviens liels cilvēks nebija priekšā, tādēļ arī dabūju šo lielisko jaukumu.
Kirks ar Džeimsu spēlējās ar melnajām milzu bumbām, tāpat to darīja Larss ar kādu fanu no mūsu puses. Un Džeimsa komentārs kādam vīrietim: "Are you all right? What are you doing! You're crazy! He's a crazy man!" bija lielākais humora elements pasākumā. Un pirms Queen kovera, komentārs par mazajiem metallica puisīšiem, kuri izauga lieli, bet pasakaini jauks.
Nezinu, ko lai vēl pasaka. Grandiozi, skaisti. Un tas, ka man visu laiku blakus bija mana Kalīte bija tas punkts uz 10. :) Ar viņu jaukāk, ērtāk. Žēl, ka viņa nedabūja savu dziesmu, bet gan jau nākamreiz. :)
Gaidīšu atkal. Kā gan savādāk? Tik labas emocijas garām nevajag laist, un ir tā vērts, patiešām! Metal up your ass!!!
Take a look to the sky just before you die, IT'S THE LAST TIME YOU WILL!
Otrais Metallica koncerts manā mazajā dzīvītē. Neizsakāmas emocijas!
Prieks par vēl vienu koncertu manā mazajā pilsētiņā izraisīja milzīgu prieku, taču kaut kas notika un biļetes 5. decembrī netika iegādātas. Sajūta, ka tomēr koncertu apmeklēšu mani nepameta; pat vairākkārt teicu, ka līdz piektdienai (16. aprīlim) neatmetīšu cerības un izrādās, ka tieši šī attieksme tomēr noveda mani apaļās skatuves priekšgalā. Nedaudz šaubīgu biļeti izdevās iegādāties un pāris dienas pirms koncerta sāka rasties tas īstais apmeklēšanas prieks.
Tāda nu ir šī grupa, ar to uzaugu, tā vienmēr bijusi man starp mīļākajām. Labas atmiņas ir ar daudzām dziesmām, taču mūziku Metallica rauj tiešām grandiozu! Tādēļ grūti komentēt koncertu, gribas tikai smaidīt un dungot. Neko vairāk.
Visvairāk gaidīju savu mīļāko Metallica dziesmu For Whom The Bell Tolls. 2008. gadā Skonto stadionā viņiem izdevās tā vietā "iesmērēt" man Fuel, lai gan visos citos koncertos pirms un pēc tam šo dziesmu spēlēja obligāti. Dīvaini, bet pretēja situācija radās šogad - abos iepriekšējos koncertos Oslo no FWTBT ne miņas, mūsu koncertā beidzot ir, bet Tallinas dienu pēc tam nav. Tā teikt veiksme ar setlisti stāvēja manā pusē. Sajūtas nav aprakstāmas, bet nu tas ir kaut kas līdzīgs 2007. gadam, kad es dzīvajā izdzirdēju savu visu laiku mīļāko dziesmu Time is Running Out. Sapņa piepildījums - mūzika man aizņem dzīvē daudz, daudz vietas.
Tātad setliste:
That Was Just Your Life
The End Of The Line
For Whom The Bell Tolls
Creeping Death
Fade To Black
Broken, Beat And Scarred
Cyanide
Sad But True
One
Wherever I May Roam
The Day That Never Comes
Master Of Puppets
Blackened
Nothing Else Matters
Enter Sandman
- - - - - - - -
Stone Cold Crazy
Hit The Lights
Seek and Destroy
Manuprāt, dziesmu izvēle bija ideāla. Tik neatmet sajūta, ka jau dzirdētās dziesmas dzīvajā labāk tika izbaudītas Skonto stadionā. Ļoti gribējās arī pirmo Unforgiven un Batterey - ideālai setlistei šīs divas ieliktu Cyanide un varbūt pat Sad But True vietā, taču bez tām koncerts arī liktos nepilnīgs, tādēļ nevajag neko mainīt, viss bija perfekti. Visvairāk atmiņā paliek tieši tas, ka visus Metallica biedrus varēja lieliski sajust sev 2 metru attālumā. Skatuve apaļa, visi atnāk, paspēlē, padzied, atkal uz riņķi apiet un atkal vari ar apbrīnojamām acīm uz viņiem skatīties. Tas ir tik ļoti neizsakāmi, kad tu skaties leģendai acīs, un leģenda ieskatās arī tavās acīs - tikai uz mirkli, bet tomēr tas ir vārdos neizsakāms moments.
Mīnuss bija viens fans, kurš uzskatīja sevi par pasaules nabu, visus apkārtējos par pozeriem. Nespēju klausīties viņa izteikumos, bet nemaz nevajadzēja, sākās Metallica un par viņu nedomāju. Ecstasy of Gold uzdzina drebuļus un atkal to pacilāto sajūtu. Lāzeršovs That Was Just Your Life,uguns One un Enter Sandman laikā, ROBS For Whom The Bell Tolls laikā ir labākais no koncerta. Šoreiz mani ļoti aizkustināja nevis One, bet gan The Day That Never Comes tieši asociāciju dēļ. Džeimss Hetfīlds nebeidza aplaimot latviešus ar komplimentiem. Grūti pateikt, vai visi bija iestudēti, bet klausoties koncertu ierakstus, neliekas, ka Džeimss tik ļoti bārsta komplimentus. Bija savādāk, vairāk, priecīgāk. Ļoti priecēja arī Hetfilda klātbūtne 4/5 Nothing Else Matters laikā. Viņš uzstādīja savu krēsliņu tieši klāt pie mūsu mikrofona, un gandrīz visu dziesmu nosēdēja tieši 2 metru attālumā no manis. Vērot viņu tik tuvu, tik ilgi, bija īsta bauda. Jā, mīlu Larsa emocijas un trakumu plūstam no viņa, Kirka nosvērtību un meistarību, Roba lieliskās kustības. Mediatorus koncerta beigās atkal uz mūsu pusi meta Robs, šoreiz biju pirmā rindā, neviens liels cilvēks nebija priekšā, tādēļ arī dabūju šo lielisko jaukumu.
Kirks ar Džeimsu spēlējās ar melnajām milzu bumbām, tāpat to darīja Larss ar kādu fanu no mūsu puses. Un Džeimsa komentārs kādam vīrietim: "Are you all right? What are you doing! You're crazy! He's a crazy man!" bija lielākais humora elements pasākumā. Un pirms Queen kovera, komentārs par mazajiem metallica puisīšiem, kuri izauga lieli, bet pasakaini jauks.
Nezinu, ko lai vēl pasaka. Grandiozi, skaisti. Un tas, ka man visu laiku blakus bija mana Kalīte bija tas punkts uz 10. :) Ar viņu jaukāk, ērtāk. Žēl, ka viņa nedabūja savu dziesmu, bet gan jau nākamreiz. :)
Gaidīšu atkal. Kā gan savādāk? Tik labas emocijas garām nevajag laist, un ir tā vērts, patiešām! Metal up your ass!!!
Take a look to the sky just before you die, IT'S THE LAST TIME YOU WILL!