Mūzikas stāsts
Jun. 7., 2011 | 04:06 pm
No:: linduuuc
Atradu epastā šo, pirms gada rakstīto stāstiņu konkursam par grupas satikšanu. Vēlējos saglabāt viņu, ja nu kādreiz epasts netīšām tiks izdzēsts. Protams, tas neaptver visas tās emocijas, ko jūtu par šo grupu, bet tas ir sākums. Domas ir manas, par rakstības stilu atbildīga ir Kalevale, kas šo pilnībā rediģēja līdz nepazīšanai. Konkursā neko nedabūju un tas nav zaudējums, jo meitene, kas tika pie īpašās biļetes, grupu pat nesatika. :D Ak, krāpšanās!
Mani sauc Linda. Esmu ļoti liels britu grupas Muse cienītājs. Viņu radītā mūzika ir neaptverami skaista, ļoti inteliģenta un pilnībā citāda kā citu angļu roka mūzikas pārstāvjiem. Šajā grupā mani piesaista itin viss un tiklīdz pirmo reizi izdzirdēju Muse dziesmas, kļuvu par uzticamu atbalstītāju. Tikšanās ar šiem trim, atturīgajiem un tik ģeniālajiem puišiem būtu mana skaļi neizteiktā sapņa piepildījums un laimīgākais notikums manā mūžā.
Grupa Muse manā dzīvē ienāca 2006. gada rudenī un acumirklī kļuva par manu lielo mūzikas mīlu. „Time is running out” bija pirmā dziesma, kura ieveda mani mjūzu valstībā, šķita, ka varu to klausīties vēl un vēl, taču jau alku iepazīt pārējo grupas daiļradi. Tā mani nepievīla. Nots aiz nots, vārdu aiz vārda, dziesmu aiz dziesmas viņi lika sevi iemīlēt arvien vairāk. Muse trijotne ir kā kodols visiem šiem ģeniālajiem skaņdarbiem, kuri ir izmainījuši manu personību un dzīves uztveri. Grūti pat iedomāties, ko dotu pāris minūtes ar maniem iemīļotajiem mūziķiem aci pret aci, ja mūzika, vārdi, skaņas var sniegt tik plašu emociju gammu, līdz sāpēm skaistas sajūtas. Tieši tādas tās bija, kad 2007. gada 23. februārī uzzināju, par Muse uzstāšanos Rīgā. Jau uzreiz pēc biļešu tirdzniecības uzsākšanas es turēju rokās savu fanu zonas ieejas karti. 2. jūlijs bija mana laimīgākā diena mūžā, to es nešauboties varu apgalvot – jau no pulkstenis desmitiem rītā es atrados pie arēnas gaidot, cerot, vēl arvien pilnībā neaptverot to, ka mani sagaida brīnumains piedzīvojums kopā ar lieliskāko grupu pasaulē. „Take a Bow” ievadskaņas lika man pāriet gluži citā realitātē, es atrados pirmajā rindā un redzēju, dzirdēju, sajutu kā Metjū ievelk elpu pirms kārtējās izdziedātās skaņas, kā skaistie piano ievadi pārtop elektriskās ģitāras smagajās skaņās, kā ģēniji manā priekšā atdod sevi visu publikai.
Man šķita, ka nekas nespētu pārspēt šo lielisko notikumu, taču nu zinu, ka spētu gan – citāda veida tikšanās ar trim puišiem, kuri nedzied par mīlestību, sāpēm vai to, ka laiks dziedēs visas rētas, tiem, kuri dziesmā spēj izstāstīt politiskās problēmas tā, lai ikviens tās sadzirdētu, kuri var ielikt savos skaņdarbos konspirācijas teorijas un likt noticēt pārdabiskām būtnēm, kuras gluži vai parādās acu priekšā, dzirdot Metjū balsi un Dominika bungu rīboņu un Krisa lielisko basģitāru.
Šī lieliskā mūzika pārņēma un arvien ir pārņēmusi manu dzīvi, atskanot jebkuras dziesmas akordam, man prātā sāk griezties vārdi, kuri tūlīt sekos, mūzika un vārdi mani atrauj no zemes un liek domāt par pārpasaulīgām lietām un iztēloties, vai tieši tā, kā to saprotu es, ir domājuši paši mūziķi.
Positivus festivāls ir pierādījums tam, ka nelaistu garām nevienu savas iemīļotās grupas koncertu nedz Latvijā, nedz tuvākajās valstīs, esmu pārliecināta, ka tas vienmēr būs tā vērts, lai es no zemes vai no gaisa izrautu nepieciešamos līdzekļus, lai es būtu tur, kur ir viņi – mani Muse. Laika gaitā esmu lasījusi tik daudzus rakstus, intervijas ar un par viņiem, redzējusi tik daudzus video, ka pārliecināta varu teikt, ka Muse mūzika ir kā kuģis, kurš mani aizved tālu prom un... Far away... this ship is taking me far away, far away from my memories of the people who care if I live or die.
Es nevaru uzskatīt sevi par labāko fanu pasaulē, lai kā gribētu, bet es zinu, ka spētu novērtēt šo iespaidīgo tikšanos ar cilvēkiem, kuri ir pilnībā mani pārvērtuši. Iepazīt un aprunāties kaut vai tikai uz pāris minūtēm – neko vairāk es nemaz nevarētu vēlēties. Izdzīvot vēl vienu mirkli manā Muse stāstā, kurš parādītu man jaunus apvāršņus un par ko es varētu atdot gandrīz visu, kas man pieder.
Mani sauc Linda. Esmu ļoti liels britu grupas Muse cienītājs. Viņu radītā mūzika ir neaptverami skaista, ļoti inteliģenta un pilnībā citāda kā citu angļu roka mūzikas pārstāvjiem. Šajā grupā mani piesaista itin viss un tiklīdz pirmo reizi izdzirdēju Muse dziesmas, kļuvu par uzticamu atbalstītāju. Tikšanās ar šiem trim, atturīgajiem un tik ģeniālajiem puišiem būtu mana skaļi neizteiktā sapņa piepildījums un laimīgākais notikums manā mūžā.
Grupa Muse manā dzīvē ienāca 2006. gada rudenī un acumirklī kļuva par manu lielo mūzikas mīlu. „Time is running out” bija pirmā dziesma, kura ieveda mani mjūzu valstībā, šķita, ka varu to klausīties vēl un vēl, taču jau alku iepazīt pārējo grupas daiļradi. Tā mani nepievīla. Nots aiz nots, vārdu aiz vārda, dziesmu aiz dziesmas viņi lika sevi iemīlēt arvien vairāk. Muse trijotne ir kā kodols visiem šiem ģeniālajiem skaņdarbiem, kuri ir izmainījuši manu personību un dzīves uztveri. Grūti pat iedomāties, ko dotu pāris minūtes ar maniem iemīļotajiem mūziķiem aci pret aci, ja mūzika, vārdi, skaņas var sniegt tik plašu emociju gammu, līdz sāpēm skaistas sajūtas. Tieši tādas tās bija, kad 2007. gada 23. februārī uzzināju, par Muse uzstāšanos Rīgā. Jau uzreiz pēc biļešu tirdzniecības uzsākšanas es turēju rokās savu fanu zonas ieejas karti. 2. jūlijs bija mana laimīgākā diena mūžā, to es nešauboties varu apgalvot – jau no pulkstenis desmitiem rītā es atrados pie arēnas gaidot, cerot, vēl arvien pilnībā neaptverot to, ka mani sagaida brīnumains piedzīvojums kopā ar lieliskāko grupu pasaulē. „Take a Bow” ievadskaņas lika man pāriet gluži citā realitātē, es atrados pirmajā rindā un redzēju, dzirdēju, sajutu kā Metjū ievelk elpu pirms kārtējās izdziedātās skaņas, kā skaistie piano ievadi pārtop elektriskās ģitāras smagajās skaņās, kā ģēniji manā priekšā atdod sevi visu publikai.
Man šķita, ka nekas nespētu pārspēt šo lielisko notikumu, taču nu zinu, ka spētu gan – citāda veida tikšanās ar trim puišiem, kuri nedzied par mīlestību, sāpēm vai to, ka laiks dziedēs visas rētas, tiem, kuri dziesmā spēj izstāstīt politiskās problēmas tā, lai ikviens tās sadzirdētu, kuri var ielikt savos skaņdarbos konspirācijas teorijas un likt noticēt pārdabiskām būtnēm, kuras gluži vai parādās acu priekšā, dzirdot Metjū balsi un Dominika bungu rīboņu un Krisa lielisko basģitāru.
Šī lieliskā mūzika pārņēma un arvien ir pārņēmusi manu dzīvi, atskanot jebkuras dziesmas akordam, man prātā sāk griezties vārdi, kuri tūlīt sekos, mūzika un vārdi mani atrauj no zemes un liek domāt par pārpasaulīgām lietām un iztēloties, vai tieši tā, kā to saprotu es, ir domājuši paši mūziķi.
Positivus festivāls ir pierādījums tam, ka nelaistu garām nevienu savas iemīļotās grupas koncertu nedz Latvijā, nedz tuvākajās valstīs, esmu pārliecināta, ka tas vienmēr būs tā vērts, lai es no zemes vai no gaisa izrautu nepieciešamos līdzekļus, lai es būtu tur, kur ir viņi – mani Muse. Laika gaitā esmu lasījusi tik daudzus rakstus, intervijas ar un par viņiem, redzējusi tik daudzus video, ka pārliecināta varu teikt, ka Muse mūzika ir kā kuģis, kurš mani aizved tālu prom un... Far away... this ship is taking me far away, far away from my memories of the people who care if I live or die.
Es nevaru uzskatīt sevi par labāko fanu pasaulē, lai kā gribētu, bet es zinu, ka spētu novērtēt šo iespaidīgo tikšanos ar cilvēkiem, kuri ir pilnībā mani pārvērtuši. Iepazīt un aprunāties kaut vai tikai uz pāris minūtēm – neko vairāk es nemaz nevarētu vēlēties. Izdzīvot vēl vienu mirkli manā Muse stāstā, kurš parādītu man jaunus apvāršņus un par ko es varētu atdot gandrīz visu, kas man pieder.