|
Oct. 15th, 2020|09:17 pm |
Tādu lēmumu esmu pieņēmusi divreiz. Pirmajā reizē distancējos, pamanījusi, ka pašai trūkst drosmes paust to, ko redzu izlikumā, kad liku citiem, bet trūka arī instrumentu, kā vadīt tādu sarunu. Nebija arī skaidrības pašai sevī, kā jūtos par iespējamo maģisko elementu tajā, jo sinhronitātes ar ārējo realitāti mēdz būt ārkārtīgi precīzas. Bet tāda veida raizes pārgāja pašas no sevis, ar laiku mazāk vispār baidoties no nesaprotamā, jocīgā, neapveramā, nekontrolējamā.
Otrreiz gan biju ieurbusies tajos arhetipos, tēlos, straumē, vēstījumos, tulkošanā, nozīmē, ka vajadzēja atelpu, vienkāršu jūtu plūsmu, nekā nenozīmēšanu. Bet te nav vaina taro, bet gan prāta stāvokļos, kuros būt vai labāk nebūt attiecībās ar kārtīm. |
|