|
Sep. 23rd, 2019|01:37 pm |
Mani novērojumi ir tādi, ka poliamorija jeb brīvās attiecības ļoti daudziem strādā tikai līdz brīdim, kad neviens neko neredz un neko nerunā. Tas principā liekas vienkārši veids, kā, maskējoties aiz poliamorijas, otru vienkārši krāpt. Bet tad, kad jāierauga acu priekšā cilvēks, ar kuru dali kādu no saviem partneriem vai, nedod dievs, jāvēro viņu dinamika, dažiem šis kāršu namiņš stipri ātri sabrūk. Domāju, ka tieši šīs nerunāšanas dēļ.
Un tad ir dzirdēts par brīvām attiecībām, kurās primārie partneri novelk robežas, bet tāpat ļauj otram tikties un mīlēt un iemīlēties citos cilvēkos, bet vienmēr par to pirms un pēc tam parunājot. Un tas strādā, un liekas pat ļoti cieņpilns veids, kā ļaut katram būt gluži vienkārši cilvēkam, kurš mīl nevis ekskluzīvi, bet cilvēkus kā tādus. |
|