| |
[May. 16th, 2020|06:22 pm] |
mana māte bija tā bezdelīga, kas šodien piepeši nokrita man priekšā ielas vidū. pilnīgi plakana, kā nospiesta starp grāmatas lapām. tas bija mistisks moments, teleportācija no citas realitātes, jo tā nokrišana notika cilvēka acij nesaskatāmā ātrumā, nebija un tad pēkšņi bija.
(iegādāties riteni bija kļūda, braukt ar riteni man ir par ātru . man vairs nepatīk braukt ar riteni, it's official. visi mīlasstāsti beidzas, un šis ilga vairāk nekā 25 gadus). arī šis modelis bija kļūda, izskatās pārāk jauns un dārgs priekš manis, manas vintage faded glory boho dvēselītes. nākamais projekts ir nopirkt spray paint kaku (cilvēka vai bezdelīgas) krāsā un nopūst ar grafiti iesācēja hieroglifiem, lai neizskatās pēc tāda faking planšetdatora krustota ar indukcijas plīti.
viņa bija izteikti brūna, nedaudz mirdzošu spalvu, kad es viņu pacēlu viņa ar pirkstiem iecirtās man pirkstos gandrīz līdz asinīm. viņas pirksti izskatījās melni, apdeguši, stumbeņi? nē, tomēr bija pirksti, normāli iegrābās, bet ļoti īsas kājas priekš tāda vidēja izmēja putna. viņas acs bija puspievērta, pusaizvilkta ar melnu plēvi. knāvis arī izskatījās spics, apdedzis. pakusuši kauli, slima, smirdīga bezdelīga, tomēr ļoti skaista mugura. viņa arī momentā protams mani aptaisīja ar gaiši brūnu šķidrumu.
es tieši kā braucu no psihoterapijas, kad man priekšā uz ielas nokrita mana māte.
uz ietves cilvēki stāvēja garā rindā pie PAUL konditorejas un uz mani skatījās, kā es metu riteni malā un glābju bezdelīgu. neko jau es tur daudz neglābu. pacēlu no ietves un noliku putekļainajā retās zālītes četrstūrī ap koku. mēģināju uzlikt kokā bet viņa momentā atkal noplanēja un izplājās smiltīs kā grāmata. tikmēr mašīnas jau kautrīgi mīņājās ap manu ielas vidū nomesto riteni. es noliku smiltīs, un momentā aizbraucu tālāk. "izdarīju visu, ko varēju". jāsargās aizklīst empātijas un līdzjūtības fantāzijās. mani tādas var mierīgi nogalināt.
vispār pretīgi, mašīnu un cilvēku uz ielām ir gandrīz tikpat daudz kā toreiz (kas ir laiks?), braukt ir stresaini, pirkt riteni bija kļūda.
jā, nu, jums taisnība. pēdējo nedēļu ar reālo realitāti man tā ir kā ir. tas ir saistīts ar re-traumu darbā (pazemojošs varas attiecību incidents but I got this) un šamaniskās dziedināšanas rituālu procesā. nejūtos arī disociēta, drīzāk tā, it kā man kreisajā paribē būtu atvēries portāls, pa kuru gāžas informācija, un jautājumi, kā enerģētiski atvērtā brūce, un nav iespējams padarīt neko citu, kā vienīgi pievērsties TAM. pēkšņi sajūtu milzīgu nepatiku pret jebkādu ēdienu, kas nav raw vegan: nespēju vairs ēst tās keto lietas, arī ar gulēšanu ir tā, ka izslēdzos ar visām drēbēm uz dīvāna jau ap 21.00
es tikko atcerējos tādu informāciju, ka svīrēm (jā, tā nebija bezdelīga, bezdelīgas nav tik brūnas), ir neattīstītas kājas, jo viņas visu mūžu pavada gaisā.
tie cilvīši, kas dzīvo savu fantāziju pasaulēs, ko ir iespējams mīlēt tikai kā bērnus, kuri ir visskaistākie, viskārotākie bērni, līdz 12.klases izlaidumam, un tad attālums starp viņiem un dabu sāk pieaugt gaismas ātrumā, jo patiesībai vai taisnīgumam nav nekādas vērtības šajā sistēmā, "appearances" ir viss, un
ja es izpildīšu šo sava mūža visgrūtāko uzdevumu,
ja es uzkāpšu šajā kalnā
ja es ieraudzīšu savu māti kā skaistu bezpalīdzīgu bezdelīgu, kas vienkārši nokrita uz manas dzīves ceļa un sāka asiņot
ja es ieraudzīšu savu māti kā Dievu
jo tas nav oksimorons, viņa ir abi, un es arī neesmu tikai upuris, es esmu dievs
šamanis man teica: nē, tu neesi upuris. tu esi glābējs. you can do it. "they are waiting" - mātes līnija trīs paaudzēs, visi resnie putni, gaida, mani?
es sākumā nesapratu, kāda ir starpība starp upuri un glābēju.
un tad sapratu. lol, glābējs ir tāds upuris, kurš trešajā dienā faking augšāmceļas. |
|
|