| |
[Apr. 1st, 2020|11:00 pm] |
|
vienmēr esmu sevī jutusi tādu kā nevainīguma, vai naivuma, (innocence?), stīgu, un bieži ir licies, ka cilvēki pie manis bieži nāk ar tādu "neesi nu tik naiva"... šajā pasaulē kur visi aiz muguras pa kluso cits ar citu salaiž, par visiem ierēc un rīkojas tikai katrs savās interesēs... ar tādu unsolicited sobering advice. ar it kā argumentiem, kas bieži vien ir vienkārši paranojas. protams, tikpat labi var būt, ka es to iedomājos, bet gribēju teikt, ka naivums kā mana rakstura iezīme nekādā ziņā neizriet no pieredzes vai zināšanām, tas ir bijis ap mani jau no bērnības kā mazs asiņains mākonītis |
|
|