| |
[Jan. 12th, 2020|08:05 pm] |
|
1. Esmu gatava būt 100% atklāta, bet ne Latvijā. Kāpēc ne? Tāpēc, ka es vēlos, lai manus stāstus uztver kā stāstus. Man ir nenormālākā alerģija pret pity party un trauma bonding. Lūdzu fikcionalizējiet manas nelaimes. Es neeksistēju varas dinamikā un hierarhijās. Jo vienīgais veids, kā mani vecāki mani varēja mīlēt, bija - žēlot mani brīžos, kad ar mani notika kaut kas, ko viņi uztvēra kā zaudētāja vietu varas spēļu determinētā sabiedrībā. Citādāk viņi man nespēja piekļūt kā tikai žēlojot mani par manu nelaimi. Nevēlēšanās pēc pity party ir kaut kas, ko es jūtu jau kopš agras bērnības. Ar cilvēkiem vēlos priecīgas spēles, apmaiņu biedriskā mīlestībā. Mani nevajag glābt (nemainīgi jūtu agresiju, par šo domājot). |
|
|
| |
[Jan. 12th, 2020|08:11 pm] |
|
2. "Manifesting generators" ir potenciāls nodarīt lielu postu. Viņi paši sevi jauc ar manifestoriem, kam vēl tikai drusku jāpacenšas. Viņiem nav ne patiesas izjūtas, ne autoritātes, toties ir enerģija nepārtraukti ņemties, vērpt intrigas un ilūziju tīklus. Viņi reti apstājas, lai padomātu un sajustu telpu. Tie ir cilvēki, kas pārsvarā rada tikai stresu, nevis vērtību. Šajā dzīves posmā es reti kam gribētu ieteikt "padomāt", liekākajai daļai ir labāk domāt mazāk nekā vairāk, bet šiem te es gan ieteiktu padomāt. |
|
|
| |
[Jan. 12th, 2020|09:21 pm] |
|
3. Vai es kādam piedodu siltus gurķus? jā, japāņiem. |
|
|