|
Jan. 12th, 2020|08:05 pm |
|
1. Esmu gatava būt 100% atklāta, bet ne Latvijā. Kāpēc ne? Tāpēc, ka es vēlos, lai manus stāstus uztver kā stāstus. Man ir nenormālākā alerģija pret pity party un trauma bonding. Lūdzu fikcionalizējiet manas nelaimes. Es neeksistēju varas dinamikā un hierarhijās. Jo vienīgais veids, kā mani vecāki mani varēja mīlēt, bija - žēlot mani brīžos, kad ar mani notika kaut kas, ko viņi uztvēra kā zaudētāja vietu varas spēļu determinētā sabiedrībā. Citādāk viņi man nespēja piekļūt kā tikai žēlojot mani par manu nelaimi. Nevēlēšanās pēc pity party ir kaut kas, ko es jūtu jau kopš agras bērnības. Ar cilvēkiem vēlos priecīgas spēles, apmaiņu biedriskā mīlestībā. Mani nevajag glābt (nemainīgi jūtu agresiju, par šo domājot). |
|