chatsurmatable - [entries|archive|friends|userinfo]
lilja_brik

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Apr. 15th, 2018|08:33 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
šīs būs pārdomas par sevis nešanu. bija jābūt vienā citā žurnālā. bet sanāca šeit. tātad, šis ir par tiem, kas prot sevi nest. var nebūt zobi, var būt pārdzēries, vai var būt VISPĀR mugurā maiss, bet galvenais ir sevi nest. mani interesē ķermeniskās izpausmes. viens ir - it kā kad būtu spārni. tas ir pirmais. pleci atpakaļ un uz leju. elkoņu spriegums piedod virzienu - spārni plēš tevi uz augšu un atver krūtis. bet tikai mazliet, jo vienlaikus tas ir arī tāds kā apļveida vairogs, kas nāk pār muguru un jebkurā mirklī var tevi aizvērt ciet, lai pasrgātu no ienaidnieka. yaņ - cietā daļa aizvelkas priekšā mīkstajai, un tajā visā iekšā tu sevi nes. pārējā roka var nebūt sasprindzināta, bet vēlams to turēt formā tomēr. tās protams nav tās idiotiskas roku kustības kā baletā - baleta gars un vēsture ir izdabāt karalim, lūdzu, paldies, jā kungs, lūdzu kungs, laipni lūgti. to var just katrā kustībā un galvas pagriezienā, 'laipni lūdzu manā vēderā'. zods pagriežas un mute smaida līdz ausīm. nāves maska. es miršu bet smaidīšu karalim. sevis nešanas ideja ir kaut kur citur, tu sevi nes pats sev, par spīti visai pasaulei. kā zeibekiko un flamenko. zeibekiko mani interesē jo īpaši, jo normālā zeibekiko cilvēkam ir jābūt tādā pālī, ka viņš nevar nostāvēt kājās un vislaik krīt ceļos, tomēr sevi nes, jo viņš ir jobannijs ērglis. zeibekiko vispār ir karavīru deja. kā mani tas viss besī. bet reizē arī protams interesē. vēl viens variants kā sevi nest ir aiz osas. mazliet kā tādam tizlenītim. rokas un kājas ir interesantas, jo dod iespēju sev izveidot osu. tas man vēl ir jāpapēta. jautājums ir kas ir tad ja nenes. ko mēs zinām par cilvēkiem, kas sevi nenes. jo cilvēkos parasti sevi nes. tad aiznes mājās un vienkārši kaut kur nomet? kā mēteli. man ir aizdomas, ka mēs zinām ļoti labi, kā tas izskatās, bet vienlaikus mēs nemaz to nevēlamies ne par vienu zināt. kāds izskatās cilvēks, kurš sevi nenes. bet kas ir tad, ja nes otru vai ja kāds cits tevi nes. es izlasīju tikko riga.lv portālā interviju ar puisi ratiņkrēslos kurš spēlē basīti un var pats sevi ievilkt vilcienā (tā arī bija uzrakstīts), jo viņam ir stipras rokas. un viņam pilnīgi nekur nevajag lai kāds viņam palīdz. move with dignity. open your chest. walk with dignity. readiness to be seen. bet ko tad ja lepnums ir idiotisma pazīme. idiotiskās grieķu, turku u.c. nācijas. utt. - cilvēki, kas visi izskatās mzlt piepūsti krūšu daļā. idiotiskie spāņi vēršu tīstokļi. tomēr es par šīm vērtībām vēlos runāt, jo esmu ar viņām izaugusi. tieši tā es sevi audzināju - lasīju grīnu, remarku, hemingveju, dostojevski, tīronu un rītupu; klausījos kā latvieši par sevi iestājās, strēlnieku dziesmas, tad Ļube un citus tādus sūdus. nekā cita jau nebija. kā mani tas viss besī. bet reizē arī interesē. es izaugu binārajā opozīcijā starp sevis nešanu un mešanu. this is my tribute.
linkpost comment