Lil_any

Atceros kā mazai esot dziedāju šo savā "angļu" valodā, kad devāmies tālākos pārbraucienos ar ģimeni. Vienmēr domāju, ka esmu tāds kā radio vecākiem, tie bija bērna sapņi par mūziķes karjeru...vēl arvien patīk klasika
Midge Ure_Dancing with tears in my eyes

Adriāna Roze: Vai radošajās profesijās ir mazāk stresa, kā citās? -

https://www.youtube.com/watch?v=0mFc5hpx9cg

Gribas lai viss notiek kaut kā tā, viegli, pats no sevis. Apnicis kontrolēt situāciju, būt noteicējai. Logs vaļā, pavasara vakara smarža ienāk istabā un nakts var sākties. Vismaz sapņus es nespēju kontrolēt.

Āra pirmais reāli piedzīvotais sniegputenis šogad. Diena - nekāda. Sēzu darbā un strādāju. Sajūta - draņķīga. Sniegs - iedveš manī dzīvību. Šī diena - smacē. Atrodos uz sliekšņa. Vajag sabiedrību. Bet nē - man jāstrādā. Viņš - nezvana. Viņas - izturas vienaldzīgi. Es - nezvanu. Man - nezvana. Es - viena. Viņš - viens. Viņas - jautrā barā. Ir arī viņi - kas priecājas. Es - sēzu. Es - strādāju. Kas būtu ja man nebūtu darbs...?

It's funny that the First chords that you come to,
Are the minor notes that come to serenade you,
And it's hard to accept yourself as someone, you don't desire,
As someone you don't want to be.

šī diena bija nekāda, tādēļ vakars ir jāglābj un jāsāk sevi lutināt!!! Vismaz kkas...

Viss forši, darbs tā kā būtu, bet redz izrādās ka nepielietojot mūsu kaimiņu krievu valodu esmu iesērējusi un nevaru pateikt ne vārda. Respect, nebūs nedēļas laikā krievu valoda man kā konča...končīgais darbs var paslīdēt gar degunu.

kādas filmas vajadzētu skatīties adventes laikā un Ziemīšos? :) Kādi ieteikumi?

Es nezinu ko darītu ja nebūtu sastapusi viņu!
Un nezinu ko darītu ja nebūtu sastapusi viņu!
Un es vairs nezinu ko darīt!

*man vienmēr vajag to ko grūti dabūt
*man patīk ja man izdabā ar mēru, kā mērs iet pāri robežām man tas sāk riebties
*es gribu dzirdēt pamatotu otra cilvēka viedokli nevis gaisa grābstīšanu
*man nevajag teikt ka viss vienmēr ir labi, jo ja tu tā saki, man sāk likties ka viss ir vēl lielākā bedrē nekā spēju iedomāties
*man liekas truls naivums, ja tu dzīvo šajā pasaulē tev ir jāsaprot ka vārtīties putukrējumā nevar mūžīgi, tas ary mēdz bojāties
*man nevajag lai esi tāds kā visi un dari to ko visi, man vajag tevi - īpašu!
*pārlieku liels mīļums un pretīmnākšana manī izraisa nervozitāti un bēgšanas instinktu - jo tad liekas ka tu neesi patiess...jā, tev ir jābūt patiesam, tie cilvēki nav uzvarētāji, kā man viens pārgalvnieks to centās ieskaidrot, bet gan viņiem ir vieglāk dzīvot un sadzīvot un viņu nervu sistēma ir saglabājusies, jo nav jāsatraucas par to vai kļūdas pēc netiks iemalti tekstā meli! Un ar viņiem ir patīkamāk komunicēt!
*man patīk romantika, bet tikai divatā, ja tu izrādi savas spējas būt romantiskam tad kad viens sēdi mājās un raksti kaut kādus sviestus- mani tas neinteresē, es sāku domāt par to vai tu nesāc man izdabāt!
*ja es situ naglu sienā, tad, mīļais, es arī to izdarīšu līdz galam, ja gribi palīdzēt dari to bez vārdiem un neiedomājies sēdēt blakus un lūrēt cik tava sieviete ir spēcīga...
*es gribu ar tevi kopā smieties par visām muļķībām, neveiksmēm, kritumiem...jo tā vien tos ir vieglāk pārvarēt
*es gribu raudāt aiz laimes
*manī vairs nav emociju - es gribu lai tu tās radi, es sen nekam neticu - gribu lai liec ticēt
*es gribu redzēt savā priekšā vīrieti.
*es gribu ar tevi svētkos sēdēt pie kamīna un nedzirdēt ne vārda
*esmu egoiste un mans ego liek man ciest. Kādu tu mani vēlies redzēt?- Pasaki! tieši tur tā lieta ka mans ego runā bet tavs vien spēj klusēt...
*varbūt tādēļ tevis tāda nemaz nav...

Francine: "There are times when life calls out for a change. A transition. Like the seasons. Our spring was wonderful, but summer is over now and we missed out on autumn. And now all of a sudden, it's cold, so cold that everything is freezing over. Our love fell asleep, and the snow took it by surprise. But if you fall asleep in the snow, you don't feel death coming. Take care"

...un viņa tā vnk paņēma manus mājās atstieptos ābolīšus un izvārīja zaptē, nejautājot ne nieka...bet es gribēju pankūciņas...tās zaptes jau ir pilni skapji...

sēdi mājās un sāc domāt ko darīt ar savu dzīvi..te nu izlem sākt lasīt iedvesmojošas grāmatas, skatīties iedvesmojošas filmas ar cerību ka tevi tas atdzīvinās...lūk... ķēros pie The Secret...nu nez cik tur ir tās patiesības, bet nu es vismaz jūtos labāk un biežāk smaidu, jo esmu sākusi jau atkal sev ticēt.. :)

kas ar mani notiek...tās lietainās dienas spēj mani novest līdz depresijai, viss sākas ar tā laika skaistumu...gar logu pa ceļu tek ūdens, kā upe un kkur paspīd vien krāsaini lietussardziņi, kkāds šarms, tad sākas pārdomas...un tad nāk depresija! Nebeidzams aplis...
Šoreiz manu prātu moka tas ka nejūtos sievišķīga, es vairs nemāku raudāt par mazām muļķīgām lietiņām, darbā esmu kā robots-izsitēja kaut kāda, nievāju savu bijušo, šodien skrūvēju plauktus, situ naglas sienā, visur izsaku savas ambīcijas, man emocionalitāte kā tāda neeksistē...esmu maita!
Vienīgais secinājums ko no tā izsaku ir ka man ar iekšējo pasauli kkas nav...es vairs nedraudzējos ar savu ES, šķiet cilvēki drīz ar mani beigs kontaktēties...man vajag kkur aizbraukt-prom, kaut uz laiku, tā vnk relaksēties!

Ir pagājuši trīs gadi. Trīs gadi kopš viņa glabā sevī milijoniem emociju...viņa sauc to par nebeidzamo stāstu...stāstu par divu cilvēku attiecībām kas nekad nebeigsies, kaut arī viss ir beidzies,jo viņu starpā ir ļoti intīma, personiska morālā saikne. Viņi noliedz bet mīl...un tomēr nevar iztikt viens bez otra...

Apr 14, 2007
Bērnu iegribas un metodes
Categories: Joki
Written By: Karlis Ievins

ņemts no EOZ. Ir vērts lasīt visu to garo penteri. Ticiem man..

Maršruta taksometrs pilns ar pasažieriem, visi klusē un savā nodabā kaut ko domā.Pieturā atbrīvojas vieta uzreiz aiz vadītāja un tajā apsēžas jauna sieviete, apmēram 22-23 gadus veca ar savu 4 gadus veco meitiņu. Viņa sēž ar muguru braukšanas virzienā, ar seju pret visiem pārējiem pasažieriem. Tikko maršruta taksometrs izkustās, mazā meitenīte sāk činkstēt: “Mammu, nu nopērc man bārbiju.. Lūdzu, nopērc..” Pie tam, dara to neatlaidīgi un visdažādākajās tonalitātēs. Visiem pasažieriem šī īdēšana jau krietni bija līdz brošai, kad beidzot māmiņa neiztur un asā tonī atcērt: “Nu priekš kam tev bārbija? Tev mājās jau ir trīs bārbijas!”

Šajā brīdī meitenītes stratēģija mainījās. Viņa sapūtās un apklusa. Vēl pēc pāris pieturām dusmīgā balsī ierunājās: “Ja tu nenopirksi man bārbiju, es par tevi kaut ko pastāstīšu vecmāmiņai!”
Māmiņa – nu ko tad tu tādu viņai par mani pastāstīsi?..
Meita – pastāstīšu, pastāstīšu. Es kaut ko redzēju.

Visi pasažieri saausījās un ar aizturētu elpu sekoja, kas notiks tālāk.

Māmiņa – nu un ko tad tu redzēji?
Meita – es redzēju kā tu vakar tētim bučoji pincīti!

Maršruta taksometru pāršalca smieklu vētra, sieviete apturēja taksometru, piesarkusi paķēra meitu padusē un izleca ārā no busiņa.

Domājiet ar to viss beidzās? Ne tuvu! Viņas vietā iekāpa vīrietis ar savu apmēram 8 gadus veco dēlu. Visi pasažieri turpināja mocīties smieklu konvulsijās, vīrietis, protams, neko nesaprata un tikai dumji smaidīja.

Pēkšņi dēls ierunājas: “Tēti, nu nopērc man zaldātiņus..”

Taksometra pasažieri ierēcās ar divtik lielu jaudu, šoferim bija jāaptur taksometrs, jo viņš no smiekliem nevarēja pabraukt.
Kad šoferis bija atguvis elpu un varēja jau parunāt, viņš pagrieza pret salonu savu piesarkušo seju un ar smieklu asarām acīs paziņoja: “Vecīt, tu labāk viņam nopērc tos zaldātiņus – tici man, tā būs labāk!”

Vīrietis ar dēlēnu brauca vēl pāris pieturas, visi pasažieri locījās smieklos, bet viņš skatījās uz pārējiem ar dziļu neizpratni acīs.

:D

Students ieiet universitātes ēdnīcā tipa kotleti apēst, skatās tikai viena vieta brīva, blakus pasniedzējam.
Apsēžas, tad pārdomā, pieceļas un saka: " - Gulbis cūkai nav draugs. Es lidoju prom."
Pasniedzējs pie sevis nomurmina: " - Es tev to pieminēšu."
Tagad pienāk sesijas laiks, students ļoti labi atbild uz visiem jautājumiem, pasniedzējs viņam uzdod pēdējo jautājumu:
- Iedomājieties, uz ceļa stāv divi maisi, vienā zelts, otrā gudrība, kuru jūs ņemtu?
- Ar zeltu...
- Ja? Es gan ar gudrību...
- Nu pareizi - kas nu kuram trūkst!
Pasniedzējs vispār paliek sarkans un ieraksta ieskaišu grāmatiņā: "Āzis"
Students paskatās un saka:
- Atvainojiet, jūs parakstījāties, bet atzīmi aizmirsāt ielikt...

Kaa es shodien juutos? Ljauj padomaat..man ir uznaakusi bailju sajuuta ka darbu taa ary neatradiishu...ieniistu sevii to iipashiibu...izveeliibu! Esmu noleemusi ka gribu straadaat kultuuras jomaa un noshauj vai mani, veel man patiik administratiivs darbs, man patiik atbildiibas sajuuta. Logjiski taas sasodiitaas kriizes deelj nekaads plashais darbu piedaavaajums nav. Un es te censhos mekleet sho to ko varu sev pielaagot, vismaz savam raksturam lai ietu uz darbu ar prieku...seezu maajaas buros tajaas lapaas un censhos aizbeegt no depresijas. Kad straadaaju nekad nebija taa, ka es iedomaatos ka daudz briiva laika tas ir slikti...man tas truuka un vispaar es katru briivo minuuti noveerteeju. Tagad-es driiz saakshu kliegt ja veel ilgaak nestraadaashu...esmu darbaholikje!!!Vaaks!!! Varbuut tam visam tomeer ir kaads labums, varu pati sevi beidzot iepaziit, saprast savas prioritaates, veltiit laiku draugiem, gjimenei...bet lai vai kaa...jo vairaak es sevi iepaziistu jo man vairaak no sevis paliek bail!Saprotu to, jo vairaak cilveeks domaa par dziivi un par to kas ar vinju ir noticis, kas notiek, vinjam paliek gruutaak dziivot.Shkjiet rodas iespeeja sarezgjiit situaacijas. Lekcijas atsaakas naakamnedeelj...varbuut tad buus labaak, bet tomeer...ES GRIBU STRAADAAT!(sauceeja balss tuksnesii!) Laikam buus sevi jaaaudzina, bet negribu sevi piespiest dariit to ko mans ES neveelas...putra putra putra...tas viss ir jaapaardziivo...varbuut jaabrauc kkur prom...teevs vakar teica, ja es peec iespeejas aatraak aizlidoshu uz Londonu, tad peec iespeejas aatraak es vareeshu izbaudiit savu jauniibu, nevis to chakareet savas valsts deelj!NU ko....laiks atkal par to padomaat.. :D

Malju kafiju...atradu kkaadas pupinjas, negribeejaas iet liidz Rimi, taadeelj saaku domaat alternatiivas...samalu...puse peld par kafijas kruuzes virsu...rodas ideja ka no manis nekad Mr.Jacobs nesanaaks, jau vien taadeelj ka esmu sieviete :)
Iekshaa kkaads nemiers, varbut vien tadelj jo vakara jasatiek ilgi neredzeeti cilveeki un jaacenshas izskatiities nu graujoshi ideaali, tas ir apmeeram taa it kaa ietu uz salidojumu, kur visi grib paraadiit cik vinji fantastiskaa dziivee iedziivojushies. Taadeelj dzeru savu jociigo kafiju...ar pievienot iebiezinaato pienu, lai varbuut justos kaut cik labaak un nomierinaatu sevi, kad ar smaidu uz luupaam sarunas liidzinaasies karam un sacensiibaam:/Nesaprotu kaadeelj vispaar piekritu kam taadam...parasti vnk izvairos, tagad sajuuta it kaa buus pashai jaaieritinaas zirneklju tiiklaa kaa taadai mushai un lai tiktu aaraa no taa jaaatbild uz neskaitaamiem jautaajumiem...starpcitu, shodien gaaja teema par to vai taadi pasaakumi ir vajadziigi...es saku nee-bet viss droshi vien ir atkariigs no cilveekiem, kuri taja piedalas.
Ai...gan bus labi...viesmaz dienas prieks...apskatot kadu vecu kartinju ar reklamu par Orange bar notiekosho pasakumu, tas sturi ieraudziju vecas pazinjas telefona nr....eju zvaniit!:D

kaads man zinaams cilveeks teica ka tas kursh miil nekad nevar buut vientuljsh pat tad ja vinjsh ir viens! Es juutos vientulja iipashi tagad..un esmu viena...bet es miilu...