es nesaprotu, kas tu man esi
katrs tavs smaids, kad tas ir patiess,
kad kaut kas tuvu laimei tavās acīs atblāzmo
man iekšā kaut kas sabrūk mazu liet
un kaut kas jauns uzceļas.
tev nav ne jausmas, kā liec man justies
pat tad, ja cenšos tev to paskaidrot,
to burtos nevar sastellēt
kad kāds man jautā, man nav ko atbildēt
kā vien – es zinu, tā ir labi.
kopš esi blakus, viss it kā ir tāpat
un tomēr daudz daudz savādāk
tu vien nevari mani darīt laimīgu,
tomēr, ja ļaujos tev,
tad tajā mirklī, šķiet, smaidu ar dvēseli.
man nebija ne jausmas, ka tā nav vien pasaka,
ka tik tiešām cilvēkbērns var justies tā,
kā tagad jūtos es
tas likās absurdi.
tu esi un es esmu
tas nemainās un nemainīsies,
bet tik pagaidām gribas teikt:
esi man blakus
kaut takas gan jau reizumis pašķirsies,
kamēr staigāsim kopā
lapas ceļa malā kaut kā savādāk dīgs
un pēcāk izdvesīs gaišāku elpu
pat tad ja vēlāk tās novītīs