es nesaprotu, kas tu man esi

katrs tavs smaids, kad tas ir patiess,

kad kaut kas tuvu laimei tavās acīs atblāzmo

man iekšā kaut kas sabrūk mazu liet

un kaut kas jauns uzceļas.

tev nav ne jausmas, kā liec man justies

pat tad, ja cenšos tev to paskaidrot,

to burtos nevar sastellēt

kad kāds man jautā, man nav ko atbildēt

kā vien – es zinu, tā ir labi.

kopš esi blakus, viss it kā ir tāpat

un tomēr daudz daudz savādāk

tu vien nevari mani darīt laimīgu,

tomēr, ja ļaujos tev,

tad tajā mirklī, šķiet, smaidu ar dvēseli.

man nebija ne jausmas, ka tā nav vien pasaka,

ka tik tiešām cilvēkbērns var justies tā,

kā tagad jūtos es

tas likās absurdi.

tu esi un es esmu

tas nemainās un nemainīsies,

bet tik pagaidām gribas teikt:

esi man blakus

kaut takas gan jau reizumis pašķirsies,

kamēr staigāsim kopā

lapas ceļa malā kaut kā savādāk dīgs

un pēcāk izdvesīs gaišāku elpu

pat tad ja vēlāk tās novītīs