pamodos pusseptiņos ar lielākajām morālajām paģirām, kādas man bijušas manā necilajā mūžā.
nogaliniet mani kāds. dzeru kafiju un domāju par to, kā alkohols izrādās padara mani sasodīti mērķtiecīgu (netipiski man). iegribas un sasniedzu. bet vispār sīkums. un vispār, tas ir iemesls, kāpēc man prieks, ka pārvācamies. esot šeit sajūta, ka vari no visiem aizbēgt.
aizvakar gan biju noderīga un ar n. palīdzību iztīrījām pusi šķūņaugšas. labs tas darbs, kas padarīts.
gribas paķert savu remarka sapņu būdu, ielīst segā un tā nosēdēt visu dienu. bet vēl varētu uzcept kēksu ... mm..

man labprāt gribētos teikt, ka man pohuj, bet es nevaru. viņa ir cilvēks, kuru tāpat vien negribētos laist prom no savas dzīves.
es biju nolēmusi šovasar it kā visiem un visam uzlikt mīkstu, bet esmu sapratusi, cik sāpīga ir sajūta, ka tuvs cilvēks tev uzliek mīkstu, tāpēc no tā varianta es atsakos.
es vispār iedomājos par to, ka pēc vakardienas, man varbūt ir vajadzīgs mazliet izvērtēt sevi un savas vērtības. patiesība pat varbūt nesasistīti ar vakardienu, bet tā vienkārši, tas pagrūda uz to pusi laikam.
tagad laikam vispār jāpaņem pāris dienas off, kad sakārtot sevi un visu sev apkārt(estētiskā ziņā).
un kēks izdevās īpaši nebaudāms. šī diena nav mana diena.
ps. z. sastiepa potīti un f. piečurāja istabu. cik nelāgi ir tas? - tāpēc es nekad nerīkošu tāda veida pasākumus pie sevis mājās.