Dzīve...

reālistiskie sapņi ir pilnīgs čau, galvenais, ka tikko ritīgi domāju, kā reaģēt uz tā cilvēka rīcību, centos izprast, kāpēc viņš tā, un tad tāds baukš! Tas notika manā iztēlē, nevis pa īstam. Labi vismaz, ka ar tādu kā bremzīgumu, bet tomēr sapratu šito, citādi vēl sāktu zvanīt un prasīt paskaidrojumus :D Bet tā var normāli iebraukt sviestā.

Putni čivina, jūtu pavasari.

melleņu tabaka - tik spēcīgi asociējās ar klusu augusta dienu, kad lielie skuju koki sargā no svelmainās saules, klusi čaboši skan soļi zaļganajās sūnās un tu pieliecies, lai nobaudītu zilās ogas. mmm. mežs..

Kas jauns pasaules "attīstībā"? Bērni zīmē vistas ar četrām kājām un domā, ka bites medu ražo burciņās.

Sajūtas ietekmē manus vārdus un domas.

balets "Anna Kareņina", skaistākais līdz šim. Modernais + klasiskais perfektā harmonijā. Deja tik izjusta. Uh!

Šodien viss šķiet brīnišķīgi. Enerģijas pieplūdums un šaudīgas acis, pirmais jautājums no apkārtējiem - iemīlējusies? Varbūt, bet tad tā ir jau hroniska kaite un nav atbildīga par manām dīvainjaukajām virpuļsajūtām šodien. Wūhū! Un pasakaini ir sapņot par zemenēm.. mm, sārti sulīgas.

Izlasīju šorīt Alberta Bela "Būri" un iesaku jums ar.

"Kas ir stiprs salauž stieņus. Kam nav spēka, tas ironizē par stieņiem. Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju".
.. "Un viņš saprata, ka vienatne ir tas briesmīgākais būris, kurā cilvēks var sevi ieslodzīt"

Un nesaprotu tomēr vārda "es" nozīmi. Kas tas ir? Tas nav Tavs izskats un nav arī raksturs, jo izmainās tā, ka nesauksi to par to pašu cilvēku. Tā nav arī tava rīcība. Atkal jāmin vārds dvēsele? Nu, kāda dvēsele?
Tāpēc, ka es vairs nejūtos kā es, saprotiet? Ar tādu skumju garšu ietinusies, pati, pati!! Nevēloties sagraut sapņus, tos nepiepildu.

Sviesta cibā nerakstu pozitīvo, gluži kā ziņu kanāls. Sasmējos :D Ziņās teica: "Latvijā atgriežas gājputni" vajadzēja piekabināt kaut ko par putnu gripu klāt, citādi taču nav interesanti. Bet nē, nē, viss kārtībā - nākamnedēļ iespējams būs mīnuss 15 grādi, tad jau apsals putni.

Vai laiks ar katru mirkli paātrina savu skrējienu?

Neprātā daudz emociju no kalniem, kalnos.

Cilvēks baltajā plašumā. Tikai es un vējš. Mūsu spēle un saruna. Laimes pildītām kustībām atstāju pirmās pēdas pūkainā brīnumā. Brīvības sajūta traucoties uz priekšu. Un muļķīgā vēlme atskatīties - seko kritiens un sniega virpulis visapkārt. Bērnišķi patiesiem smiekliem pūlos izkļūt no sniega skavām, palūkojos augšup un redzu kā vējš koķeti dzenā baltos, dūnainos mākoņus zilajā debesjumā. Saule silda un priecē, bet juzdama, ka kļuvusi par pieradumu, pazūd, lai atkal tiktu novērtēta.

Nepierast! Un neatskatīties, kad traukties uz priekšu vēlies.

Sajūta ārpus laika, ārpus vietas, ārpus ieraduma, ārpus sevis, ārpus robežām, ārpus.. no kā baidies iekšpus?

kā izrādās mans uzvārds dāņu un norvēģu valodā nozīmē "uguns". Sildīt, dedzināt vai apdedzināties? Pārsvarā tas trešais variants, johermurmīīī!!

:DDD

Muļķīgi gribēt atteikties pa pusei. Turpinot sāp, neturpinot trūkst. Sīkums.
Atradu mazo enerģijas kamolu, kas cītīgi bija slēpies, vietā atbrīvojot pelēko drūmuma miglu. Krāsains virpulis iekšā un ap, ja vien mazliet apmāna. Kādu.

Par tabletēm.. ir apreibinošās, nomierinošās, stimulējošās, bet ir tādas, ka uz iedarbības brīdi ritīgi zinošu padara, piemēram, literatūrā? Par ko tie zinātnieki domā, tādu $$$ laiž garām, es jau, nu, iedzertu, lai cik ļoti esmu pret zālēm.. Šitādas šaibiņas un šādā apnikuma stāvoklī.. mmm, sapņo, meitēn, sapņo!

:D

Kurā mirklī vārdi kļuva saprotamāki par sajūtām? Nu, mums jau ir kā minimums trīs realitātes: patiesā, vārdiskā un virtuālā. Un šķietami ar katru brīdi cilvēki attālinās arvien tālāk paši no sevis.. Sākumā bija tikai žesti, mīmika, neatrikulētas skaņas, darbība. Radās vārds, valoda. Un cilvēki sāka tēlot. Jā, skaistāk, plašāk izskaidrot, bet pazaudēties. Un uzskatīt, ka pietiek ar pateikt. Pateikt, ka mīli.. un tā arī nesajust pašu mīlestību. Un tagad pārvācamies uz dzīvi trešajā līmenī, esi sveicināta virtuālā pasaule, vieta, kas vēl tālāk no būtības.

Ēdu medu, un iekš galvas atkal sariņķojās mistiskā viela, kas šukšukinot izveido domu vai kā minimums jautājumu.
Par bitēm. Tāpēc, ka priecājos par medus saldeno garšu uz mēles un mīkstajiem vaska gabaliņiem. Vai nenodaru pāri bitēm? Bet, ko citu vēl bites dara, ja ne ražo medu? Lido no zieda uz ziedu vasaras burvībā un strādā. Savu darbu. Bite piedzimst un zina savu uzdevumu.
Bet tu, cilvēk, dari un meklējies un tāpat ne nieka no jēgas nesaproti.

Tu vari būt jebkas. Un tieši tāpēc, ka ir iespējams doties visos virzienos, visvieglāk ir stāvēt uz vietas.

Šurum!

kāds teica, kāds uztvēra.

Nekļūt par citātu vāceli, bet izzināt un izdomāt. Bezgalīgs ceļš. Kā atvars, virpulis, kas ievilcis sevī, vairs ārā nelaiž. Neizprotamais, nezināmais. Elpot brīnumus, jā, vairāk par ikdienišķām ziņām, likumu krājumiem vai modes tendencēm. Aizrauties ar lietām, kuras cilvēki sauc par "aizbraukušu jumtiņu".

"More than oceans away from who we are."

A: Eu, Līva, kas tā par dziesmu?
L: "More than fine", diez vai zināsi, ņem, paklausies
A: Ā! Ā! tā ir tā kristiešu grupa!!!
L: Jā, Switchfoot
A: Bet kā? kāpēc? Tu taču nē, nēesi.
L: Bet mūzika ir skaista. (un pēkšņi kā ar bomi, cik daudznozīmīgs ir it viss, kā uztver, ko saskata)

Spēles, izlikšanās! Un jau dzirdētais. Riebj teikt domu par to, ka viss atkārtojas, jo arī šīs domas apzināšanās jau ir bijusi. Saproti? Bija un būs. Kas ir? Mirklis ir liels vai sīkums?

Klusēšanas burvība. Un izmisums dažkārt. Kad dalīties, pateikt, bet atdurties pret neizpratnes pīķiem. Klišejiskām atbildēm. Brīžiem manī tā visa pārpārēm un tu cilvēks nezini, kur to likt.

Tieshaam ir cilveeki, kam patiik dziivot vieniem? Taa sajuuta, kad ienaac istabaa un pilniiga tumsa un tukshums. Varbuut, kad ir paarmeeraa burzma bijusi un gribas mieru. Bet, nee.

Tev patiik sagaidiit vai tikt sagaidiitam??

ak jaa, nopirku kraasainos ziimuljus. Tagad shmuleeju lapas kaa beerns un nepraataa shviikaajos. Radu un rodu prieku. Caur kraasaam, caur emocijaam, caur improvizaaciju.

Kaapeec?
Vienkaarshaakais jautaajums un sarezhgjiitaakaa atbilde, manupraat.

Briizhiem nesaprotu vai lietas, cilveeki, situaacijas ienaak dziivee, jo taa vajag vai arii taas vienkaarshi ienaak un peec tam to "vajag" iemeslu pashi piekabinam klaat?

Sastreegums celja posmaa "apjukums", izveeleeties citu marshrutu!
Arii pie "slinkuma" visai intensiiva satiksme..

dzīvot tagadnei, jo tikai tai ir nozīme. It kā, vai ne? Bet, ja paskatās uz to citādāk, tad, kas tu esi tagad? Vai tas, kas esi, vai tas, kas biji? Ja tic domu spēkam un to materializācijai. Tad vai tagadne domās un realitātē sakrīt? Manas šīsdienas domas atspoguļosies manā dzīvē nākotnē. Tāpat kā mana tagadne ir tas, ko vēlējos pagātnē. Re kā!

Priecīgi ;)

iekš tā melnā apģērba šodien.
Domas iekš mudžekļa, bet par to jau vairs nav vērts brīnīties - hroniski. Un man šķiet, ka neko jau baigi nedaru, lai tik daudz nedomātu. Nu, man patīk mežģīties. Satīties, sapīties skan blakus istabā.. Nu ja.

Kas ir problēma? man salikās, ka tas par ko vislaik jādomā. Bet tagad mājās sēžot tomēr nē gan. Jo arī par skaistiem mirkļiem daudz, daudz, daudz, bet tie taču nav problēma. Nekādu problēmu. Tikai jāsaprot.

Jei!
a problem is a situation that is unsatisfactory and causes difficulties for people. (fū, labi, ka ir tādas skaidrojošās vārdnīcas). Jūhū, viss uzreiz skaidrs.

Aī... aī.. aī.. grūti ko citu teikt kā AĪĪĪ. !

Time is human; nature only knows changes.

Lasīšana palīdz aktivizēt smadzeņu šūniņas. Var jau būt, ka visas atbildes ir mūsos pašos, bet izziņa ar ārēju līdzekļu palīdzību ir trakoti interesanta :))

Joprojām nesaprotu, kam ticu. Man tas ir svarīgi, jo par to domāju, bet ne tik svarīgi, lai kaut ko skaidri pateiktu. Definīcijas vajag jums ne man.

Iesaku meža zemeņu tēju (dabīgo, neba paciņās, protams). Ņammm!

Kāds aizver durvis mums degungalā, un mēs tās aizcērtam aiz sevis. Mūžīgā sekošana. Ja vien kāds pagrieztos un panāktu pretī. Bet, nē.