Dzīve...

dvēsele ceļo tik lēni kā gliemezis; iespējams, tāpēc ir tik daudz apjukušu cilvēku, jo fiziski jau sen atrodas citā vietā, un garīgā būtība tā lēnītēm pakaļ lien.

Cilvēks kļūst citāds, jel, ak, tik jūsmīgi mierīga sajūta. Diena, kad pamodos laimīga. Sēdēju uz liela lauka akmens, tāda pelēcīša, kurš vietām sūnu segu uzklājis un maziem ķērpju kušķīšiem rotājies, un elpoju svaigumu, saules rieta dzestro vēju, putnu dzīvelīgo čiepstināšanu un iekšēju mieru. Kā pirmā diena. Dabā tu nejūties viens, jo visas radībiņas apkārt čubinās un sajūti enerģiju. Patiesu. Dzīvnieki nemelo, neliekuļo. Cilvēks ir vienīgais, kurš spēj aizturēt savas emocijas, pārcelt tās uz vēlāku laiku. Pļava ir maza, idilliska mikropasaulīte, ja skatās no viedokļa, ka neko nezini par pilsētas jukušo steigu un samocītajām ziņām. Bet pļavā sajūti pasauli kā tādu - visums, debesis, zeme, gaiss, kustība un miers. Veselums.

Un ienāku dzīvoklī, tā otra sajūta jau ir pagātne, kā nereāls un saldi brīnišķs sapnis pārtrūka mirklī, kad ieslēdzu šo kasti. Svaigi smaržo upesmētru saišķīši. Un notiek tā, kā domā. Un nevar tikt uz priekšu vienlaicīgi ar "jā" un "nē".

kosmosa/ domuspēka/ habeļmumbeļ/ manas (?) izdarības tik tiešām paliek interesantas, un vēl aizraujošāk būs pēc kāda laika saprast, kāpēc?

Pat tie, kas nepieķeras, ir pieķērušies nepieķeršanās idejai.

lai lidotu, nepietiek uzkāpt kalnā. Ir jāsper solis pāri malai.

"Nu, vai noķēri?", prasīja zirgs.
"Man jāpadomā", zobus neatlaidis rūca Suns Funs.
Suns Funs padomāja un izdomāja tikai to, ka vajag padomāt. Zirgs gribēja iet prom, griboties ēst, un vai Suns Funs nevarot domāt ātrāk, gribēja zināt zirgs. Suns Funs sāka domāt ātrāk un izdomāja, ka nevarot tik ātri izdomāt.
..

"Pūt! Pūt! Pūt vēl! Vai tu jau izpūti visu?", prasīja Suns Funs.
"Nē, man vēl iekšā vajag būt."
"Tad pūt!"
"Tā ir māksla", teica vējš, "kad kāds spēlējas, vienalga skurstenī vai lapās, nevajag viņu traucēt."
Vējš tikai gatavojas spēlēt. Viņš spēlējas, spēlējas, kamēr sāk spēlēt.

fragments no 2Annu filmām ar nosaukumu Frequenz Morphogenese atrodams šeit
Nākotnes cilvēks?

Tik viegli pacelt sevi, pakāpjoties uz citu trūkumiem. Vai tas dara laimīgāku? Iedzer kristāltīru avota ūdeni un neskaties uz to, cik citi nepareizi dzīvo, cik baisa un trula mēdz būt rīcība. Ieelpo putekšņus un smejies! Skaistāk. Dzidrāk. Tīrāk.

Ir punkti, kuros mūsu pasaules satiekas.

ir tādi brīži, kad viss, ko ar prātu esi izdomājis, kaķim zem astes.
ieķeras.
pieķeras.
paliek.

ja stikla pudeli pielej līdz malām pilnu ar ūdeni, tā arī var izskatīties tukša.
Un nejūtu, vai pilnums vai tukšums ir tas iemesls...

Just, sajust, jaust, manīt, samanīt, matīt.

kluss mmmmmmmmmm un āāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāā!!!

kurš izvēlējās, to, ka es iešu tieši uz to puķu tirgotavu un pēc tam caur parku tieši gar to taciņu, kur Tu sēdēji zālītē?
Tās visas ir tikai nejaušības? Visa pasaule balstās uz "tā gadījās"?

Ja vakarā aizvēries pienenes zieds izraisa izbrīnu un tādu - ĀĀ, JĀĀ!! - puķes taču arī čuč, tad tas, manuprāt, ir visai nopietns brīdinājuma signāls, ka laiks doties tuvāk dzīvībai. Iekļauties.

ieraugot tik plašu debesjumu, zvaigžņu noslēpumu pilnu, rodas apjausma, ka, kā gan tu, cilvēk, vari just sevi, ja neesi pieradis skatīties tālāk par griestiem? Mazi vai lieli, bet telpiski rāmīši, mākslīgums. Un kurš brīnās par to, kā izmainās cilvēce? Tos griestus telpā var salīdzināt ar pirmo apvalku skatam sevī. Kad esi to aizsniedzis, ar lielākām vai mazākām pūlēm, ar kāpnēm vai bez, patiesums tik un tā ir aiz tā visa, vēl tālāk. Miljardu debesis. Spožas uguntiņas, nekad līdz galam neizzināmas. Tāpat kā Tu, Cilvēk.

kad guļ zālītē un redz tikai debesis, zūd telpas izjūta, debesis šķiet vēl tuvāk nekā griesti un baltās mākoņpūkas spēlējoties maina formas. Šodien tikai zaķus un trušus saskatīju. Un tur, zaļajā villainē, snaužot, roka pati stiepjas pēc kādas pienenes lapas; svaigs, patīkams rūgtums uz mēles. Vārdi nav rūgti, varbūt iekšā mazliet, bet tas lai paliek manā ziņā, kā tieku ar to..

laikmets, kad lielai daļai cilvēku ātra reakcija šķiet svarīgāka par domas dziļumu.
tā vienkārši iet parkā un apsēsties, jo sūta tīkamus starus dzeltenspožais aplis un apgulties uz soliņa un neskaitīt minūtes. Neizplānot sīksīkumos, bet iet, kur pievilcīgais velk.

Runāt domu. Klusēt domu. Meklēt atbildes. Sajust sevi.

Trīs mazas skudriņas vilka slieku uz otru pusi nekā tā vēlējās doties. Vabolei, šķiet, patīk brūnie un melnie toņi vai arī cilvēku enerģija, mērķtiecīgi tuvojās mums kukainīte, un lidot mācījās pēc ziemas miega, no jauna?

Cilvēki ir dīvaini. Nejautā to, ko patiesi vēlas zināt, bet ap un riņķī un kaut kā. Bailes no atbildes? Bet ja bailes, tad sliktākais tikpat jau galvā izdomāts un vienīgais, kas varētu notikt - apstiprināties tas, ko jau gaidi, bet negribi.

Un es jūtu, ka Tu saprastu. Kaut kā dīvaini katrreiz mācīt alfabētu. Jo nevar izprast vārdu "pūce", ja nezini burtu "p". ūce, ūce, kaut kāda.. Kas? Un savelk pieri rievās.

Drošvien arī nesaprastu, ja kāds man sāktu stāstīt, ka pēkšņi sajutās kā vista. Lai vai kā, tantei googlei pajautāju, kā īsti izskatās šis putns un pirmais attēlu rindā ir šis
What a wonderful world, skan ironiski vārdi man galvā.

vienīgais iemesls, kāpēc esam nomodā, ir, lai gūtu iespaidus sapņiem :D (???)

Tā vietā, lai uztrauktos par to, cik daudz jāpaspēj, varētu vienkārši sākt darīt.

Ja pastāv paralēlie laiki, sajauktā secība, izvēlos sevi pēc pieciem gadiem atrisināt manus pašreizējos dompiņķerus. Gluži tāpat, kā es būtu lieliski gudra Līvai pirms trīs gadiem. Nē, es nevēlos griezt laiku atpakaļ. Katrai pieredzei ir īpaša nozīme. Bet, kad situācija ir tik sasodīti līdzīga un joprojām nesaproti, ko tā nozīmē, tad gan tā izmisīgi paliek. Kad nevari atteikties no kā tāda, kas sāp un ved nekur.

sāp kakls, bet nesaprotu, kāpēc. Kaut kas neizteikts, kas sakņudinājis visu?
sasmaidījos par latviešu neizdomu, stāvot rindā pie Brīvdabas muzeja. :) Atgādinājums sev aizbraukt turp ārpus svētkiem, jo sajūta tur lādzīga, tīra un latviska.
džemperis aplijis ar kanēļa eļļu un trakoti jauki smaržo. Krūzē nātru tēja. Istabā haoss, jo notiek lielā krāmēšana, mantu šķirošana. Pārskatu lietas un saprotu, ko tās man nozīmē. Tik daudz lieka, enerģijas no cilvēkiem, kuri man īsti neko nenozīmē, simboli, kurus neizprotu. Atbrīvojos. Pamazām. Ja ne citādi, tad caur priekšmetiem izproti sevi, ko esi savilcis savā alā un, kāpēc?

Kārtēja popsīgā dziesmiņa ar lielo mīlas sāpi, izkārtajām krūtīm un pārmālētajām acīm klipā ļāva saprast, kāpēc riebj. Ka nepareizā secībā, absolūti absurdi notiek viss. Ka tik daudzi vēlas populāri kļūt, ka absolūti vienalga ar cik draņķīgu dziesmu. Manā pasaulē ir otrādi, vispirms kļūsti lielisks, tāds, kam tiešām ir ko teikt citiem, un tad arī savu mākslu liec ārā. Un ja tiešām brīnumīgi tas būs, tad novērtēs.

Ar labo vajag dalīties, pateikt, bet vēl labāk - parādīt. Taupām citam brīdim, īpašākam, piemērotākam. Bet iedomājies, ka labās domas ir kā aka: jo vairāk smeļ, jo vairāk dzidrs ūdens tajā var satecēt.
Trīs dienas kopš saņēmu apsveikumu, koši dzeltenā aploksnē savā pastkastītē (Un pats interesantākais, ka kopš to vairs neslēdzam ciet, sūtījumus saņemam, bet pirms tam mazajiem huligāniem likās traki jautri uzlauzt slēdzeni un visu izzagt), lai vai kā, vēl neesmu piezvanījusi, lai pateiktu "paldies". Kaut ko gaidām, visu laiku gaidām.

Vēlos ugunskuru un izcept oglēs kartupeļus. Mmm, un tad sēdēt un nepacietībā apsvilināt pirkstus ar karsto mizu, rokas paliks viegli melnas no oglēm. Gardum! Un apģērbs savilksies ar dūmu aromātu. Un putni čiepstinās.

Daudz sapņoju, daudz domāju, un ir vakari, kad tas kļūst neizturami.

kad paliec viens, vēro apkārtni vai dzīvojies domās?

un tomēr svarīgi ir mazi nieciņi, kaut gliemežvāks vai konfekšu papīrs, kas kā pavediens atšķetina visa brīnišķā ainu. Krāmējot istabu trakoti viegli ieslīgt nostaļģiskās jūtās.

uz tiešu jautājumu vēlos saņemt atklātu atbildi.