plašums
Feb. 9., 2008 | 10:04 pm
No:: liish
Vai laiks ar katru mirkli paātrina savu skrējienu?
Neprātā daudz emociju no kalniem, kalnos.
Cilvēks baltajā plašumā. Tikai es un vējš. Mūsu spēle un saruna. Laimes pildītām kustībām atstāju pirmās pēdas pūkainā brīnumā. Brīvības sajūta traucoties uz priekšu. Un muļķīgā vēlme atskatīties - seko kritiens un sniega virpulis visapkārt. Bērnišķi patiesiem smiekliem pūlos izkļūt no sniega skavām, palūkojos augšup un redzu kā vējš koķeti dzenā baltos, dūnainos mākoņus zilajā debesjumā. Saule silda un priecē, bet juzdama, ka kļuvusi par pieradumu, pazūd, lai atkal tiktu novērtēta.
Nepierast! Un neatskatīties, kad traukties uz priekšu vēlies.
Sajūta ārpus laika, ārpus vietas, ārpus ieraduma, ārpus sevis, ārpus robežām, ārpus.. no kā baidies iekšpus?
Neprātā daudz emociju no kalniem, kalnos.
Cilvēks baltajā plašumā. Tikai es un vējš. Mūsu spēle un saruna. Laimes pildītām kustībām atstāju pirmās pēdas pūkainā brīnumā. Brīvības sajūta traucoties uz priekšu. Un muļķīgā vēlme atskatīties - seko kritiens un sniega virpulis visapkārt. Bērnišķi patiesiem smiekliem pūlos izkļūt no sniega skavām, palūkojos augšup un redzu kā vējš koķeti dzenā baltos, dūnainos mākoņus zilajā debesjumā. Saule silda un priecē, bet juzdama, ka kļuvusi par pieradumu, pazūd, lai atkal tiktu novērtēta.
Nepierast! Un neatskatīties, kad traukties uz priekšu vēlies.
Sajūta ārpus laika, ārpus vietas, ārpus ieraduma, ārpus sevis, ārpus robežām, ārpus.. no kā baidies iekšpus?