Dzīve...

Kam Tu tici?

Jums nav dīvaina sajūta, kad vēlmes piepildās? Hamā! Iedomājies un notiek. Jāmācās pilnveidot šie zīmējumi. Es tikai uztaisu skici un tālāk vairs nezinu, ne krāsas.. neko. Un izmetu ārā. Vieglāk no baltas lapas sākt. Vēlreiz, no jauna. Bez līniju labojumiem un dzēšgumijas nospiedumiem.
Par to vienu skici mazliet žēl. Guašas, krītiņi, zīmuļi. Jāizkrāso!

vieglāk nav labāk. sarežģīti arī ne.

atbildes nāk, kad nenobloķē tām ceļu. Diez gan dumi ir aizkraut vārtiem priekšā baļķus un tad brīnīties, ka nebrauc zelta karietē ciemos.

jo vairāk dari, jo vairāk paspēj. bet gulēt un ēst vajag, citādi ķermenis protestus rīko.

pacenties tik ļoti nebaidīties, jo patiesība ir tāda, ka kļūdu nav.

ja?

mana diena:
5:30 modinātājs
6:00 izveļos no migas
7:02 zibens tempā eju pa Dzirnavu ielu
8:40 nāk lūziens klausoties par n-tajiem baktēriju paveidiem
10:20 Double coffee. mannā biezputra un kafija. mmm
11:45 izsamisis skats uz piedāvāto kursa darbu tēmām pie akadēmijas ziņu dēļa
12:50 mārketinga gudrības
13:40 tēja
14:20 Kristīnes cepto keksiņu degustēšana literatūras laikā
16:15 džordžvašington :))
17:38 Vērmanes dārzā, klusi uz soliņa ar grāmatu.
18:10 Turpat uz soliņa jau ar mūziku ausīs un lielisku garstāvokli, vērojot koku galotnes un domās stumdot mākoņos
19:30 Iegrimusi filmā "vakars", saritinājusies kino krēslā. Zālē ~15 cilvēki. Līva viena
20:40 Čau!! mm, mammas vārītais buberts ar brūkleņu ķīseli (mm, brūklenes, ņamma)
21:15 rakstu dīvainā veidā par šodienu.

šodien akadēmijā domas pulsēja tā, ka jaunu neuztvert neko. Bet forši ir tas, ka cilvēki man zvana un jautā kaut ko par skolas darbiem, kaut gan pati jau esmu paspējusi iekrāt parādus! Meitene! Aīīīī...
ir svarīgi un nav svarīgi. kā uz to skatās.

sajūtas - lieliskas. pliekans vārds. pārak bieži lietoju. hmm. ! Pirmo reizi baroju zirdziņus, tā no plaukstas devu ābolus. Un vispār tik daudz jauna. Tik daudz jauna. Tik daudz!

Sēžot starp diviem cilvēkiem ar vienādiem vārdiem, var iedomāties vēlēšanos. Jauki. Aizvakar divas Lienes, vakar divi Kalvji. Vēlos? Nu, tā šķiet.

nēēēē! Dators mani piečakarēja. Dažu stundu veikums kaut kur nokūpējis! ne pārāk lieliski. :(

Sen nebijušas sajūtas. Protams, ka bail. Saberu augsnē sēkliņas, aplaistu un pēc tam pati uzmetu virsū ķieģeļus, lai neaug. Noslēpt, paslēpt, nerādīt.
Labāk mācies! Kļūsti sev gudra. Varbūt. Kāpēc sev? Kas Tu esi? Kāpēc Tu?

silts piens ar kanēli. atmiņas par bērnību. šovakar.

domas, kas neizprotamas. iedomas, izdoma, aizdomas?.. varbūt vispār bez domas.

un ej no kuras puses gribi, bet tik un tā atduries pret "kāpēc?" tā kā tāds mazs kāpēcītis. Kas ir?
ir jau skaisti arī tāpat. tie paši jau bieži pieminētie putni joprojām brīvi, brīnišķi, rudenīgās lapas un ticība. labajam.

galvenais ir pusnaktī izdzert puslitru kafijas un tad līdz sešiem rītā censties iemigt. Un man šķita, ka kofeīns mani neietekmē, ha, jāzina tikai deva!

izlasīju, patika:

you can fool some people all of the time,
and all people some of the time,
but you can't fool all people all of the time.

Grūti klausīties, kā tuvi cilvēki izsaka tev nepieņemamus uzskatus. Tavi cilvēki. Bet, kā tad viņi ir tavi, ja viss šķiet tik aplami? Tad, kurš ir nomaldījies? Kurš ir balts? Zvirbulis. Neviens. Vai labi būt izņēmumam? Īpašs un neiederīgs. Un tagad saproti, vai esi zīlīte starp pāviem, vai gulbis starp pīlēm. Putni, neapzināti daudz šajā tekstā.

Lido. traucies. augstāk. Pretī mērķim, neapstāties, neļaut vējam aizpūst. Interesanta teorija, ka ir cilvēki, kas iet uz savu mērķi kā akmens grimst ūdenī. Un nekas to neaptur. Bet, jā, skaistumu sabojā fakts, ka uz leju ir ierobežojumi, bet, ak, plašais debesjums, augstāk, augstāk.. sadegsiet!

mazliet sāp.

Cilvēki meklē patiesību, bet ko, ja zina, ka viss ir relatīvs un atbilde ir atkarīga no atskaites punkta? Tad, ko meklēt un kāpēc? Drīzāk jau, ko atrast!!? Jo, nu, nedrīkst ieciklēties uz meklēšanu, jo tad viss, kas neatbilst iedomātajam pat netiek pamanīts. Atrast un tad domāt, vai vajag.

Un vispār, nozīme ir tikai tam, kā Tu jūties. Un, jā, šī ir egoistu pasaule.

Un ir milzīga vēlme klusēt, jo ir sajūta, ka pārāk atkārtojamies. Bet. Lielais bet. Pasaule ir cikliska, diena un nakts un bla, bla, bla, bla. Tad jau arī atkārtotajām domām ir attaisnojums. Bet, kā gribas svaigumu mazliet. Kaut ko reibinoši neparastu.

Pasīva darbība un aktīva gudrošana. Ilgi tādā posmā nedrīkst iestrēgt!

Pārstāj ticēt cilvēkiem un viņi tevi vairs nesāpinās. Kā arī neiepriecinās, neliks justies laimīgam, saprastam. Tie apvalki apnikuši. Un pati? Kad Tu uzdrošinies tāda būt? Kaut kur Gaujas vidū izpūrušiem matiem un bērnišķīgu prieku. Daba izstaro laimes eliksīru. Brīžiem šķiet, ka var pārplīst no pārmērā lielā laimes daudzuma. Nezinu, kas tā par harmoniju, kas beidzas līdz ko nokļūsti četrās sienās. Rodas tik daudz neatbildētu jautājumu, viss šķiet tik mākslots. No visa gribas novērsties. Pilsēta, kāpēc tieši tagad Tu esi kļuvusi tik nemīļa? Man, lielpilsētas bērnam, kāpēc, kāpēc sienas kļuvušas tik ciešas un asfalts tik indīgs? Redzēju plastmasu ugunī, tā lēni kūst, červelējas un skanošas uguns piles krīt uz oglēm, tumši dūmu mutuļi slejas augšup un nāsīs iecērtas riebuma smaka. Cilvēks pret dabu. Tāda kā smeldze.

Tikai mirkļa emocijas. Drausmas skumjas un ilgas. Un spītība un vēlme pierādīt, ka ierastais neder visiem. Un pat ne spītība, bet pārliecība.

Virziens un mērķis - lieliski, tik pa ceļam apstājieties, lai izbaudītu skaito. Var jau izskriet cauri vasarīgā vējā līgojošai bērzu birzij. Bet skrienot vēja svilpoņa nomāks kamenes dūkoņu zāles stiebros. Skrienot.. Kaut kur tālumā pēc nezināmā. Un Tu nezini, kā tur būs, varbūt tā ir tikai kārtējā ilūzija par tāluma burvību. Es eju pa brīnumskaistu taku, un ļaujos tās pārsteigumiem, tā līkumo caur priežu mežu, caur alkatīgu materiālistu izcirtumiem, kaut kur ir mīkstas sūnas, rāpo skudriņas, te ir meža zvēri, labi un bīstami, un burbuļo strautiņš. Un jā, tāda kā pasaka. Un es nezinu, kur aiziešu. Es vienkārši pastaigājos. Vējš izbužina matus. Tāda laime.

Tā sajūta, kad vaigi sāp no smaidīšanas, tā lieliskā sajūta, ka spēj priecāties par sīkumiem, ka vari apstulbt no laimes mirklī, kad vējš aiznes tālumā ūdenspīpes dūmus. Vienkārši atpūties pie ūdens, nevajag sarunas, nevajag nekā. Tāda harmoniska sajūta.
Un tad attopies pilsētā, no kāda mazliet citādāka jautājuma nekā "kā iet?" un saproti, ka neko Tu nezini. Ka nekam nav laika. Nav laika domāt. Viss ir tādā kā rutīnā, tādā kā brīvplūsmā. Varbūt to es vēlējos, kādu brīdi nedomāt. Nemeklēt lietu dziļāko jēgu. Vienkārši atpūsties. Atpūsties no pārmērā lielās gudrības alkām. Bet tikai uz mirkli.

Tā vārna vienkārši gulēja. Uz nesen lietā asfalta zem ozola zariem. Vai tā bija no manas ligzdas, es nezinu. Tai vairs nebija galvas. Otra pelēkā tur knubinājās ap pakritušo, un metra rādiusā lidoja spalvas. Viens no tiem skatiem, kas nepatīk, bet nevar novērsties.

"Visa mana pārliecība ir tikai ticība, un tā nāk no noskaņojuma, nevis saprāta." (Fihte)

Jā, neizprotamu emociju čemurs. Vārdi neatbilst darbiem, cenšos iestāstīt citiem, to, kam pati agrāk neticēju, centos noticēt, bet šķiet, tomēr taisnība bija sākumā. Cilvēki nemainās? Es nezinu, es tiešām NEZINU!! Viss ir skaidrs no pirmajām sajūtām.. ja? Es pati tā parasti saku, bet grūti neļauties apmānīšanai.

vēl nezinu, vai man patīk tas, ka vairs nav svarīgi patikt.

bet, ja gribat kaut ko tādu ritīgi feinu un mūsdienīgu izlasīt - Andra Neiburga "Stum stum"
( ja nospiež šeit, var izlasīt citātu )

Beidzot izbaudu ilgi gaidīto slinkošanu. Snaust uz dīvāna, krāmēt istabu un gremdēties atmiņās, klausīties līdz riebumam romantisku mūziku, tā vienkārši.