Dzīve...

Atmiņas uzlabošanas pulciņš - gribu iestāties! Tāds ir?

"Lets get fucking crazy! I love you. Go crazy! I can't fucking hear you", tā Ozijs šovakar. Tā kā mazs bērns, ticis uz skatuves un, nu, tā priecājas un tik ļoti gaida pūļa atbalstu. Priekšā man stāvēja forši garmatainie, kas jau pirmajā dziesmā novilka kreklus, jeī! ;) Man blakus kreisajā pusē - Frīdis, pa labi no manis visai miermīlīgs pārītis, džekam visa seja pīrsingos. Stāvu starp tiem cilvēkiem un domāju - es esmu parasta, viņi neparasti, vai mēs visi esam unikālie, nu, no šitās sērijas domas. Jo, nu, gluži mans pasākums tas nebija. Pietrūka kaut kādas dziļākas domas. "Go crazy!" un viss? Tā ir Tava ideja? "I love you all" ar tādiem vārdiem viņš tur mētājās. Kāpēc, kāpēc, jāmētājas ar vārdiem. Notrulinās. Un visvairāk jau grrrr, ka ne jau viņš mētājas, bet tik daudzi. Negribu, negribu dzirdēt, ka jūs mani mīlat, ka jūs visus mīlat. Nezinu stiprāku vārdu par mīlu. Kāpēc tas tik ļoti jānoplicina?
Ak jā, vēl tur bija viena sieviete ap gadiem 30 un viņai uz pleca uztetovēts taurenis. Tetovējumus nekad par īpaši skaistiem neesmu uzskatījusi, bet, cik zinu, tas iemesls tetovēšanai ir tāpēc, lai kaut kā pierādītu savu individualitāti, kaut ko tādu oriģinālu, skaistu, ne? Bet viņai uz pleca taurenis, tāds kā katrai otrajai tetovētajai skuķenei. Banāli. Lai gan taurenis pats par sevi simbolizē metamorfozi. Kāpura pārtapšanu taurenī. Mazais, dumjais, glumais pārvēršas par skaisto, cēlo. Eh, bet, nē. Uztaisīt man arī smuku taurenīti uz pleca? :p

Šodien kafijas pagatavošanai ierasto divu karotīšu vietā izmantoju trīs. Ja tā turpināsies, līdz eksāmeniem krūzē vairs nebūs vietas ūdenim.

17.gs. luga. Te, nu, bija lielais cilvēces progress, tās pašas domas, kas mums.
"Kam lemts notikt tagad, tas nenotiks vēlāk; ja tas nenotiek vēlāk, tad tam jānotiek tagad; ja tas nenotiks tagad, tad tas tomēr reiz notiks: jāsagatavojas uz visu. Ja neviens nezina, ko viņš pamet, vai tad nav vienalga, ja to pamet jau priekšlaikus?"
/Hamlets/

Bija brīnumsvecīte, tikai vienmēr kaut kas traucēja to aizdegt. Vai nu nebija sērkociņi pie rokas vai pārāk stiprs vējš, vai arī interese drīzāk pūst burbuļus. Tad vienā jaukā dienā dzirkstele vienkārši aizšķīlās, nezinu, varbūt tos divus skalus vienu gar otru berzējot nekas cits nemaz nevarēja sanākt. Un jā, deg un sprakšķ uz visām pusēm. Brīnums, Tu, brīnums! Un skrien kā apdullis un visiem rādi savu sveci, kamēr vēl deg. Un nodzisa. Nu, nodzisa. Nu, kurš duraks pavasarī grib brīnumsveces?

:))

Meklēju privātskolotāju prioritizēšanā, draudzības saglabāšanā un sajēgšanā!

Pasniedzu privātstundas smaidīšanā un optimismā.

Gribētu redzēt savu dzīvi filmā. Tā, lai skatoties varētu komentēt "nedari tā, nē, nē, vai arī jeiii!" Kino viss ir tik vienkārši, bet es esmu iesprūdusi palēnām-sabojā-visu-ar-visiem-kas-tev-svarīgi posmā.

Silta pirtiņa un naksnīga pelde Daugavā. Rīts šūpuļtīklā ar tējas krūzi rokās un putnu čivināšanu visapkārt. Burvešķīgi!

Celies možs un spožs! Cilvēks mierīgi guļu, dzirdu kaut ko tā kā dīvainu, nereaģēju. Zvana pie durvīm, paskatos pulkstenī, knapi pāri sešiem. Domāju, ka kāds saspiedies, bet, nē, atnāk cilvēks un saka, ka viņam esot iebildumi pret mūsu akvāriju :)) Normāli, manu domu par baseinu uz balkona īsti neviens neatbalstīja, šeku reku, pārplīsusī truba gandrīz īstenoja manu cerību vannasistabā.

:))

Bruģis starp tramvaja sliedēm virzienā no centra uz Teiku kļūst nelīdzenāks. Paga, nē, es taču esmu optimste - bruģa līdzenums pieaug braucot virzienā no Teikas uz centru. :))

Nevaru pateikt, kas ir galvenais, jo nemāku izvēlēties tikai vienu lietu. Viens vismīļākais, viens vissvarīgākais. Nu, nevar tā ņemt un izdomāt.

Iekāpju liftā, un tur reklāma "apģērb savu suni"
Būs blakus jāpieliek "aizej pie psihologa!"

Klaviatūras taustiņos ir sabērts kaut kāds atklātības pulveris vai arī ekrānam ir tāds dīvains starojums?

Kas notika šodien? Uz žurnāla vāka izlasīju "kas tu esi kamielis vai zirgs jeb kā cīnīties ar pavasara nogurumu" (nogurums gan jau pievarēts, jo dzeru kaut kādas mistiskās tabletes un visādus dabīgo vitamīnu kamolus graužu, bet interesanti tik un tā).
Viens no padomiem bija saistīts ar ūdeni, proti, ka tie vārdi, ko izsakām nonāk, piemēram, kafijā un tad, nu, ja esi briesmīgi īgņojies pie brokastu galda, tad tādu informāciju organisms uzņem. Tad es atcerējos visai interesanto filmu "what the bleep do we know", kur arī ir runāts par to, kā mainās ūdens struktūra pozitīvu/negatīvu vārdu ietekmē. Par šo tēmu var paskatīties bildes šeit. Nu lūk, tad es aizdomājos, ka varbūt lietains laiks un peļķes uz ielām negatīvi ietekmē mūsu garstāvokli tieši tāpēc, ka šim ūdenim taču nepārtraukti iet garām steidzīgi, samērā neapmierināti cilvēki, līdz ar to peļķe uztver šīs sajūtas un pēc tam mums tās dod atpakaļ. Nu ja, tad, nu, atradu vienu varen interesantu video par to, kāpēc cilvēki tic dīvainām lietām. 14 minūtes - ir vērts :)

Pasmaidiet!

Agrais pavasaris, kad vasarā uzkrātie vitamīni jau beigušies, saulīte vēl nesilda, ķīmiskās tabletes traki grūti atcerēties iedzert un iemīlēties ar nesanāk, emocionālais bezspēks, kad gribas palīst zem segas un vienkārši vāļāties kā slinkam pelmenim. Un izrādās, ka tas tagad tā moderni, jo gluži līdzīgu tekstu šodien man tādā sagurušā balstiņā klāstīja vēl trīs cilvēki.

Rīt būšu moža un spoža. Tikko saēdos kārtīgu ķiploku devu (to man uzdāvināja vārda dienā). Sūtu gaisa bučas!! :*

:))

Neliels fragments no Ojāra Vācieša "Tās dienas acīm"

"Cik tas tomēr ir dīvaini, kādas tomēr divējādas sāpes ir cilvēkā...
Uzgāžas tev akmens un nežēlīgi satriec kāju; pēc brīža sadauzītajai vietai piecērtas mazs sprungulītis, bet sāpes jau ir divkāršas, kamēr beigās sūrst no trauslas, mazas smildziņas pieskaršanās.
Bet citreiz? Nē, tas tomēr ir jocīgi. Nāk dzīvē trieciens pēc trieciena. Pēc pirmā tu stundām elso, tev šķiet, ka uz pasaules nav vērts dzīvot, pēc otrā - raudi mazāk. Kad beidzot tāpat kā jūrā nāk devītais vilnis, tev vairs nav asaru. Tu neesi akmens, tu jūti visu, bet necenties panākt, lai tev pašam kļūtu sevis žēl, nesūdzies, ka tev, nabadziņam, dara tik daudz pārestību. Nē. Rokas tev savelkas dūrēs, gribas atvēzēties ar visu ķermeni un triekties, padarīt kaut ko tādu, ko tu agrāk nebiji spējīgs. Tu esi kļuvis stiprāks un lielāks, bet, ja sasitīsi kāju, tas būs tāpat: piecirtīsies sprungulītis un sāpes divkāršos, pieskarsies smilga - sāpēs. Cik tas tomēr dīvaini."

Šis ir no pamācības dumjajiem tūristiem, foršs problēmas risinājums piedāvāts :DDD

The machines only take change, 5 and 10 euro bills. Not 20's. If you need to buy a ticket, only have a twenty and surrounding shops are closed, you My Friend are SCREWED.

Rīga ir kolosāla pilsēta. Šovakar izstaigāju Vecrīgu gida pavadībā un, dieniņ, tās mājas taču ir skaistas. Pēkšņi pamani, ka mājai, kurai visai bieži ej garām, ir vilks uz jumta, visādas cakiņas un ornamenti. Skaisti! Tiešām skaisti! Rīgā, kā izrādās, ir vienīgais porcelāna muzejs Baltijā. Līvu laukumā soliņi, bruģis un puķu dobes ir viļņveidīgi, jo agrāk tur bijusi upīte. Bastejkalns ir mākslīgi uzbērts. Un vēl un vēl, un vēl.. Tā mana Rīga.

Stāstiet, kā var pielabināties veiksmes dieviem? Viss jau dikten skaisti, tik Mērfijs ar saviem likumiem neliek mani mierā. Es nezināju 2 no 16 biļetēm. Miniet, nu, ko es izvilku??

:DD Jūhū!

Beidzot izdomāju Jaungada apņemšanos - neatlikt uz pēdējo brīdi.

Viņš grib, lai mēs esam fotogrāfija, kas bildēta ar profesionālu aparātu, nevis mobilā kameru. Es arī. Es arī gribu, lai ir krāsu nianses un izteiksmīgi sīkumi, sulīgi un koši. Ne tikai par deju runājot.

Mēs zīmējam savu dzīvi ar maziem krāsu triepieniem. Visas krāsas ir labas, tikai jāzina mērs.