Dzīve... - tāpēc, ka tik daudz jau ir izteikts

Neliels fragments no Ojāra Vācieša "Tās dienas acīm"

"Cik tas tomēr ir dīvaini, kādas tomēr divējādas sāpes ir cilvēkā...
Uzgāžas tev akmens un nežēlīgi satriec kāju; pēc brīža sadauzītajai vietai piecērtas mazs sprungulītis, bet sāpes jau ir divkāršas, kamēr beigās sūrst no trauslas, mazas smildziņas pieskaršanās.
Bet citreiz? Nē, tas tomēr ir jocīgi. Nāk dzīvē trieciens pēc trieciena. Pēc pirmā tu stundām elso, tev šķiet, ka uz pasaules nav vērts dzīvot, pēc otrā - raudi mazāk. Kad beidzot tāpat kā jūrā nāk devītais vilnis, tev vairs nav asaru. Tu neesi akmens, tu jūti visu, bet necenties panākt, lai tev pašam kļūtu sevis žēl, nesūdzies, ka tev, nabadziņam, dara tik daudz pārestību. Nē. Rokas tev savelkas dūrēs, gribas atvēzēties ar visu ķermeni un triekties, padarīt kaut ko tādu, ko tu agrāk nebiji spējīgs. Tu esi kļuvis stiprāks un lielāks, bet, ja sasitīsi kāju, tas būs tāpat: piecirtīsies sprungulītis un sāpes divkāršos, pieskarsies smilga - sāpēs. Cik tas tomēr dīvaini."