| |
[Jul. 21st, 2006|01:17 am] |
Viņa apsēdās uz zemes, un ar pirkstu aukstajās smiltīs zīmēja apli, zīmēja ilgi, līdz mirklim kad sākums savienojās ar beigām. Viņai palika žēl, ka riņķis iznācis tik precīzs un vienkāršs...
Aplī Viņa salika lietas, ka viņai daudz nozīmēja, bet tai pašā laikā uz kurām nevarēja paļauties. Piecēlās un aizgāja. Atnāks vējš aizpūtīs viņas apli, sajauks ar pārējām smiltīm. Aplis pazudīs, bet Viņa visu atcerēsies...
kāds Viņai čukstēja: Atver acis... |
|
|
