zemaustiņija

Pirmo gadu līdz manām rokām ir atceļojis skolēna zinātniski pētnieciskais darbs, ar kuru man ir jāiepazīstās, jāizvērtē un jāizdara secinājums, vai tas ir virzāms uz godalgotām vietām. Es saprotu, ka bērnam ir 17 gadi, viņa pilda normas, ko uzspiež mūsu sistēma un ir strādājusi pēc vislabākās sirdsapziņas. Taču arvien vairāk man šķiet, ka mūsu izglītības sistēmā kaut kas ir galīgā d.... . Kāpēc no bērniem tiek prasītas kaut kādas zinātniskās novitātes, ja kursa darbu standarts 2. kursa studentam paredz tikai metodikas apgūšanu? Kāpēc skolnieki darbus izstrādā krutās zinātniskās laboratorijās, darba teorētiskajā daļā rakstot vārdus, kuru nozīmi paši nezin? Un šos darbus vada pedagogi, kuri neorientējas visos bioloģijas lauciņos [jo neviens nav universāls]. Nevajag lekt augstāk par savu līmeni. Māciet bērniem izprast apkārt esošo pasauli, nevis taisīt zinātni, to mēs paši izdarīsim.

Tāpat kā vairumam cilvēku arī man saprašanas par daudzām lietām nāk vēlāk, kad jau ir daudz par vēlu. Sēžu, dzēšu bildes datorā [pēkšņi vietas sāka aptrūkties]. Pagājušajā gadā daudz esmu fotogrāfējusi. Un tad uzskrēju bildēm no konkrēta pasākuma. Atceros toreiz, apmēram pirms gada, pielabojot bildes, sēdēju un domāju, ka man tie koķetie skatieni un smaidi tikai rādās un "nu nav jau tur nekā", bet tagad ar tādu nelielu rūgtumu piepūšu vaigus un nopūšos - bija gan. Cilvēks pretējā laukuma malā skatās man tieši objektīvā - acis mirdz, tajās mazas uguntiņas dejo un so naughty smaids uz lūpām. Zoss esmu. That's official now.

Mh, vai tiešām nav nevienas normālas, homoseksuālas sievietes, ar kaut nedaudz attīstītām prāta spējām? Uzrakstīja kaut kāds 35 gadīgs brīnums - "čau, es ar no rīgas. sapazīsimies?". Fu, kā ar traktoru pa celmiem. Tad es labāk palieku mūžam pielaulāta savai zinātnei, kā saistos ar kaut kādu neandertālieti. Sma-dze-nes! Mani interesē jūsu smadzenes!

Kādreiz es rakstīju un, pirms pārvākšanās gaitā kaut ko sadedzinu vai izmetu, iemetīšu to te, lai kaut virtuāli glabājas.

šodien man būs vienalga,
kas notiek apkārt man.
es būšu "Nāves ēnā" Zaļga -
vienalga man, šodien vienalga!
es dejošu tango pār gruvešiem
un skaļi kliegšu -
vienalga ir man!
es griezīšos uguns virpulī
un ieraušu rutīnu viesulī,
es dziedāšu, kliegšu, dungošu -
vienalga ir man, vienalga!
es skriešu un kliegšu caur gaiteņiem
par spīti jūsu smīniņiem.
es paslietos degunus dauzīšu,
es pagrieztās muguras grūdīšu,
jo -
šodien man ir vienalga!

***

tie visi ir slimi
izmisums tos izsvītrojis no dzīves
un tagad viņi
kā putni bez balsīm
un aizlauztiem spārniem
laižas uz savu dienas paslēptuvi -
istabas tumšāko, tālāko stūri
neviļus es jautāju sev -
vai tie maz ir dzīvi?

***

tu pieskāries man tā -
starp citu, garām ejot.
tavu siltumu sevī
es vēl ilgi un sāpīgi jutu.
tavu siltumu sevī
es gribēju neaizmirst,
lai mūžīgi atcerētos
un nekad, nekad vairāk
neapdedzinātos.

***

šodien rudens manī runā
vārdi pār lūpām aizgūtnēm birst.
katrs glāstošā vēja pieskāriens
sapinas matos un palēnām mirst.
domas - mani pamestie bērni -
nostājušās peļķes vidū raud.

***

un šodien manis vairs nav
es stāvu pāri visam
zem manis - meži, upes elpo,
aizpildot klusumu, aizpildot telpu.
es eju gar jūru,
kā kliedziens bez balss -
un es bez pēdām.
mēs divi.
mēs tie, kuru nav.

Black Swan 3. reizi.
Ak, Dievs, viņa ir tik pareiza, tik kārtīga, dzīves nesamaitāta un līdz nelabumam perfekta, ka patiesībā pat tuvu ideālam nestāv. Es neticu, ka tādi cilvēki vispār ir.

Jūūūū-hūūūū!!! Esmu atkal dzīva. :) Skatos, ka gadu gandrīzieturēts klusums... Viss ir bumbās. Tagad. :D

Tu esi vējš,
Kas skrien uz visām pusēm,
Kas vienā vietā nespēj kavēties.

Tu esi vējš,
Kas mulsu bērna smaidu
Spēj mainīt visu šodienu.

Tu esi vējš,
Kas, kliedzot skaļi,
Pret zvaigznēm naktīs atduras.

Tas vējš, kas skrien un mulsi smaida,
Un skaļi gaudo pusnaktīs,
Tas vējš ir mans.
Tam mani smaidi un mani čuksti aprautie.

Pret griestiem atduras kliedziens spējš,
Pie sienas sabrūk kāds cilvēka bērns.
Spiež zemē to izmisums, sāpes viņš jūt -
Tik grūti ir svešam starp cilvēkiem būt.

Un pelni palika pelni. Tagad to tikai mazliet vairāk. Ar karstu ogli prātā zimēju seju. Tavu seju. Un sirdī sāp. Katra ogles kustība kā liesmojoša līnija paliek sirdī, un nevar to noslāpēt. Tavus smieklus es vairs nemāku uzzīmēt. Pār apdzisušām, jēlām rētām nokrīt pa asarai. Izkaisi sāli manās brūcēs!
Nepaspējām mēs pelnus izkaisīt, nepaspējām jaunu pasauli celt. Vai varbūt negribējām? Un atkal atskan kluss kliedziens. Naktstauriņi deg. Šoreiz citi.

Pasaki man priekšā,
kur ir rietumi.
Es to pusi aiztaisīšu ciet,
jo man šodien negribas,
lai saule riet.

Un, ka pulksteņi iet,
šodien negribas.

Jo sit pulss
tik taisnīgi un asi,
ka nav
laika
stundās,
kalendāros,
mirkļos.

Laiks ir asinīs. [Ojārs Vācietis]

Un laika mums vienmēr ir par maz. Laiks ir asarās, naktī aiz Tavas muguras klusi noslaucītās - par dzīvi, par Tevi, par mums.