Pirms pielieku tai padarīšanai sērkociņu
Posted on 2014.02.21 at 21:51
Kādreiz es rakstīju un, pirms pārvākšanās gaitā kaut ko sadedzinu vai izmetu, iemetīšu to te, lai kaut virtuāli glabājas.
šodien man būs vienalga,
kas notiek apkārt man.
es būšu "Nāves ēnā" Zaļga -
vienalga man, šodien vienalga!
es dejošu tango pār gruvešiem
un skaļi kliegšu -
vienalga ir man!
es griezīšos uguns virpulī
un ieraušu rutīnu viesulī,
es dziedāšu, kliegšu, dungošu -
vienalga ir man, vienalga!
es skriešu un kliegšu caur gaiteņiem
par spīti jūsu smīniņiem.
es paslietos degunus dauzīšu,
es pagrieztās muguras grūdīšu,
jo -
šodien man ir vienalga!
***
tie visi ir slimi
izmisums tos izsvītrojis no dzīves
un tagad viņi
kā putni bez balsīm
un aizlauztiem spārniem
laižas uz savu dienas paslēptuvi -
istabas tumšāko, tālāko stūri
neviļus es jautāju sev -
vai tie maz ir dzīvi?
***
tu pieskāries man tā -
starp citu, garām ejot.
tavu siltumu sevī
es vēl ilgi un sāpīgi jutu.
tavu siltumu sevī
es gribēju neaizmirst,
lai mūžīgi atcerētos
un nekad, nekad vairāk
neapdedzinātos.
***
šodien rudens manī runā
vārdi pār lūpām aizgūtnēm birst.
katrs glāstošā vēja pieskāriens
sapinas matos un palēnām mirst.
domas - mani pamestie bērni -
nostājušās peļķes vidū raud.
***
un šodien manis vairs nav
es stāvu pāri visam
zem manis - meži, upes elpo,
aizpildot klusumu, aizpildot telpu.
es eju gar jūru,
kā kliedziens bez balss -
un es bez pēdām.
mēs divi.
mēs tie, kuru nav.
šodien man būs vienalga,
kas notiek apkārt man.
es būšu "Nāves ēnā" Zaļga -
vienalga man, šodien vienalga!
es dejošu tango pār gruvešiem
un skaļi kliegšu -
vienalga ir man!
es griezīšos uguns virpulī
un ieraušu rutīnu viesulī,
es dziedāšu, kliegšu, dungošu -
vienalga ir man, vienalga!
es skriešu un kliegšu caur gaiteņiem
par spīti jūsu smīniņiem.
es paslietos degunus dauzīšu,
es pagrieztās muguras grūdīšu,
jo -
šodien man ir vienalga!
***
tie visi ir slimi
izmisums tos izsvītrojis no dzīves
un tagad viņi
kā putni bez balsīm
un aizlauztiem spārniem
laižas uz savu dienas paslēptuvi -
istabas tumšāko, tālāko stūri
neviļus es jautāju sev -
vai tie maz ir dzīvi?
***
tu pieskāries man tā -
starp citu, garām ejot.
tavu siltumu sevī
es vēl ilgi un sāpīgi jutu.
tavu siltumu sevī
es gribēju neaizmirst,
lai mūžīgi atcerētos
un nekad, nekad vairāk
neapdedzinātos.
***
šodien rudens manī runā
vārdi pār lūpām aizgūtnēm birst.
katrs glāstošā vēja pieskāriens
sapinas matos un palēnām mirst.
domas - mani pamestie bērni -
nostājušās peļķes vidū raud.
***
un šodien manis vairs nav
es stāvu pāri visam
zem manis - meži, upes elpo,
aizpildot klusumu, aizpildot telpu.
es eju gar jūru,
kā kliedziens bez balss -
un es bez pēdām.
mēs divi.
mēs tie, kuru nav.