Haļavas Dieva Virtuālais Templis - diez ir vērts cerēt uz mēslā interesantiem sapņiem

šoreiz tālāk tikai tie, kas neviebjas, kad runa ir par datorspēlēm, visi parēji - škic

šitas sūds spiež... Call of Cthulhu: Dark Corners of the Earth

Es biju domājis, ka horror spēles ir tādi paši mēsli kā horror filmas - tumši interjeri, sastresojoša mūzika un briesmoņi, kas vai nu pēkšņi parādās, kad tas ir ironiski/pilnībā nepieciešami vai arī lenām iznāk no tumsas un, čībām šļūkājot pa flīzēm, tuvojās, lai tu paspētu saprast, ka jābaidās, bet šitas mani ir maigi pārsteidzis. Tā spēle ir salīdzinoši veca, nekādus grafiskus orgasmus "MANA GRAFIKAS KARTE IR TIK KRUTA, KA PAT SKAŅAI IR PIKSEĻI" cilvēki tur neatradīs, bet tas te nav pārāk vajadzīgs.

H.P. Lovkrafta darbus es neesmu lasījis, bet es zinu, ka skaitās kvalitatīvas grāmatas. spēle bāzēta uz vienu no viņa īsajām grāmatām "shadow over innsmouth" - šizofrēnisks privātdetektīvs ksenofobiskā ostas pilsētā meklē pazudušu pārdevēju. Sūdi protams aiziet šķērsām, viņš sāk redzēt svešas domas, atrod šķērsielās asiņainus līķus, pilsētu kontrolē slims kults, parādās dzīļu briesmoņi utt. Visvairāk priecē  atmosfēra (piem. naktstauriņš lidinās ap lampu un taisa milzīgas ēnas pa visu istabu) un prātā jukšanas fīča - skatoties uz mušu un tarakānu apsēstiem līķiem, cilvēkiem, kam noplēsta āda, dzirdot tikko kā nomirušas meitenītes balsi kanalizācijā, redzot kroplu stāvu alejas otrā galā uz jumta vai vienkārši skatoties lejā no liela augstuma spēle sapiš tavu uztveri, liek tev dzirdēt sačakarētas balsis, liek tev čukstēt par to kādā sviestā tu esi sagājis, vai rāda flashbakus no laika, kad galvenais varonis bija trakonamā.

trakonami un ratiņkrēsli ir kkāda dzelzī kalta šausmu klišeja - veidotāji domā, ka smadzenes saņemot vārdu "trakonams" jau automātiski darbina baiļu stumbru (nu un, ka nav tāda - tagad, bļe, būs)