sen nebiju šuvis
« previous entry | next entry »
Okt. 3., 2009 | 06:06 pm
(sa)šūšana liek justies vīrišķīgi pašpietiekamam, bet nepamet sajūta, ka tas ir sievietes darbs. liekas, ka aiz muguras, kkur stūrī sēž deformēta manis kopija un saverkšķītu seju smejas par mani, bet, kad es pagriežos, stūrī neviena nav, toties var dzirdēt sīkus solīšus, kas attālinās
galvenais jau ka man nav paranoja