no otras puses, ja mans uzvārds būtu Sadņica vai Šopa un man būtu jādzīvo Krievijā, es varbūt krievus ienīstu tikpat ļoti kā Girss ienīst latviešus. (wink)

tas ir tik forši piektdienas rītu sākt ziņu, ka krustdēls nāk pasaulē. :)

perfekts taimings puikam! brālis ar līgavu ļoti cerēja, ka viņš negrasās piedzimt tieši sieviešu dienā. :)

Man ir nopietnas grūtības izšķirties starp pirmo un trešo variantu.

( dienas aptauja )

Toms vakar nostādīja mani fakta priekšā, ka ir jāskatās Eirovīzijas otrais pusfināls. Pirmo neredzēju un daudz par to neskumu, jo pasākums kā tāds man drīzāk liekas kaitinošs un saistās ar lieki iztērētu laiku. Tomēr atsauksmes par pirmo pusfinālu bija pietiekami intriģējošas, tāpēc mēs nopirkām saldējumu, iekārtojāmies dīvānā ērtāk un darījām to.
Ko mēs varam secināt no vakardienas pieredzes?
Skatīties Eirovīziju un to atzīt ir nosodāmi un par to ir jākaunas.
Eirovīzija ir kā vietējās Talantu fabrikas atlase - nav obligāti jādzied taisni, galvenais ir mīlēt sevi un būt par sevi pārliecinātam.
Eirovīzija ir ļoti smieklīgs un aprunāšanai pateicīgs pasākums, taču par to smieties un to aprunāt ir tikpat nepieņemami kā smieties par garā vājiem cilvēkiem.
Atzīt, ka kāds no priekšnesumiem nav zemē metams, arī ir apkaunojoši.
Ja Eirovīzijā piedalās kāds sakarīgs mūziķis ar atzīstamu performanci, tas ir tāpat kā "godīgam un normālam" cilvēkam iet politikā - "kam viņam tas zaņķis vajadzīgs?"

Uzmetu aci dažiem fragmentiem no pirmā pusfināla un konstatēju, ka lielākā jautrība jau ir notikusi iepriekšējā vakarā. Sabīnes Berezinas priekšnesumu laikā mani patiešām pārņēma kauns līdz sirds dziļumiem, ka es to vēroju.

Jel kāpēc Latvijā nerāda Bolivudas filmas? Nu, vismaz kādu mazu filmu festivāliņu vai maratoniņu varētu uzrīkot.

šodien bija viena no tām retajām reizēm, kad man nācās izmantot sabiedrisko transportu. nomaļā Rumbulas pieturā autobuss bija jāgaida pusstundu, bet tas nekas - sēdēju saulītē un elpoju svaigu gaisu izplūdes gāzes. bet galvenais jau tā saule sejā - tik sen nebija redzēta. :)
kad nu autobuss beidzot pienāca, tas tik neizturami smirdēja pēc benzīna, ka pārsmaržojies tantuks, kas apsēdās man blakus, likās īsts dieva sūtnis.
kaut kur tuvāk centram iekāpa ģimenīte - divi mazi puikas, mamma un vecmāmiņa. puikas kā puikas - uzreiz apsēžas, sāk spaidīt "Stop" pogu, uzdot visādus jautājumus. vecmāmiņa mazos par visu tik sparīgi un skaļi kaunināja, ka, šķiet, abu puiku mammai lielāks kauns bija par viņu pašu, nekā par bērniem.
braucot garām banzīcai, lielākais no abiem, kam pēc astoņiem mēnešiem jāsāk iet skolā, prasa mammai:
"Jūs esat bijuši viesnīcā?"
"Kurā viesnīcā?"
"Dieva viesnīcā."
"Tā ir baznīca, Kristap."

Es ticu, ka tiem, kas ļaužu pilnās publiskajās slidotavās nesas kā dulli, spēlē sunīšus, grūsta un iebiedē iesācējus uz ledus, ir kaut kāda atsevišķa ellīte pēcnāves dzīvē, kurā neviens ar viņiem negrib spēlēties.

vakar nonācu kompānijā, kurā izrādījās, ka neviens nemāk pacelt vienu uzaci - ja jāceļ, tad tikai abas reizē.
tāpēc es nolēmu veikt lokālu aptauju par uzacu cilāšanas iemaņām.
Tātad, manu mazo draudziņ,

Poll #19903 Par cilāšanu
Open to: All, results viewable to: All

Tu vari pacelt vienu uzaci?

es nesaprotu, kā ir iespējams ilgstoši dzīvot vidē, kuras valodu cilvēks nesaprot. mani jau pēc trim dienām Nīderlandē pamazām sāk kaitināt, ka nevaru piedalīties sarunās, kuras notiek holandiski. apkārt cilvēki smejas un stāsta viens otram visu ko, un es tam visam pa vidu jūtos izolēta, garlaikojos un škrobījos. ja ļoti uzmanīgi klausos, apmēram pusi no sacītā varu saprast pēc intonācijas, internacionāli atpazīstamiem vārdiem un ķermeņa valodas; pamazām sāku arī atpazīt dažādus vārdus holandiski, bet tāda klausīšanās ir drusku nogurdinoša un ātri apnīk, jo - cik liela jēga ir no teksta, kurā tu atpazīsti katru otro, trešo vārdu un konteksts ir mainīgs vai izplūdis?
laime ir, ja kāds manis dēļ pārslēdzas uz angļu valodu, un paldies cilvēkiem par to, bet tas notiek epizodiski un īslaicīgi, par ko es viņus nevainoju, jo saprotu, ka viņiem vieglāk ir runāt savā dzimtajā valodā, nevis visiem kolektīvi pārslēgties uz angleni. man ar māsu jau arī visvieglāk ir runāt latviski - tas ir ērti un patīkami, bet, tiklīdz mēs tā darām, neviens cits šeit vairs mūsu sarunā nevar piedalīties. tā mēs apdalām gan sevi, gan pārējos, tāpēc šis risinājums nekam neder, tiklīdz ir līdzās vēl kāds, kas latviešu valodu nesaprot.

velkot paralēles ar situāciju mājās, es nevaru pārstāt domāt par to, cik ļoti krievu cilvēkam vajag NEgribēt iemācīties latviešu valodu, lai, dzīvojot Latvijā daudzus/vairākus gadus, joprojām nesaprastu ne vārda no vietējās valodas. pat tad, ja apkārt ir pašpietiekama komūna ar dzimtajā valodā runājošajiem, no vietējās valodas taču ikdienā izbēgt nav iespējams, jo tā ir visur - ja ne televizorā, radio vai internetā, tad uz ielas un saskarsmē ar vietējiem gan. man šķiet, tur ir jāpieliek zināmas pūles, lai gadiem turpinātu neko nesaprast. un tur vajag apņēmību, lai principiāli turpinātu dzīvotu zināmā diskomfortā.
jā, un vēl ļoti daudz bezkaunības, lai pieprasītu, lai visi, pie kuriem tu te esi atnācis ne gluži aicināts, māk tavu svešo kaimiņa valodu.

Staro Rīga šogad būtu pavisam nekāda, ja ne dullīši Aerodium un Pētera baznīcas miers. Jācer, ka janvārī Rīga uzspīdēs krāšņāk. Vairāk masu pasākumu vienā dienā izciest grūti, tāpēc militāristi un salūti šodien iztika bez mums. Toties mēs atklājām jauno, burvīgo kafejnīcu "Trusis" Dzirnavu un Valdemāra stūrī - tur ir jauka atmosfēra, kārdinoša un garda ēdienkarte un grēcīgi garšīgi pieneņu, upeņu un jāņogu vīni no Durbes. Jā, un kūkas no "Ulmaņlaika gardumiem"!

Bet dienas jaukākā sajūta bija, kad ap 23 vakarā devāmies mājās un pieskrējām palīgā nogurušam LTV operatoram iestumt noplīsušu vāģi. :)