laikam jāsataisa aizmugurējās bremzes un jāmēģina atradināties no paraduma vienā rokā turēt kaut kādus priekšmetus - telefonu, pleijerīti, dzērienu. tad arī ar strādājošām nevar normāli nobremzēt - vai nu sanāk bremzēt pārāk asi, radot risku lidot pār stūri un šļūkt pa asfaltu, vai arī nevar nobremzēt tikpat kā necik, un tad tikai atliek cerēt, ka veiksme stāvēs klāt. rezultātā šorīt divreiz sanāca ļoti nesmuki. sievieti nenotriecu un mašīnai sānos neiedragāju, bet tikai tāpēc, ka tie bija viņi, kas paspēja nobremzēt. un pat nepagrozīja pirkstu pie deniņiem, ka esmu duma, kaut arī būtu pelnījusi. pašai liels, liels kauns.
jo man gribas uzvesties uz ielas labi, nevis tikai "kačāt savas ciskudriļļotāja pravas". šitādu izgājienu kā šodien dēļ ne jau tikai mani, bet arī citus velomānus uz ielām vairāk nemīlēs.