rīt satikšu bijušo policistu, ar kuru pirms 3-4 gadiem sēdējām abi nakts vidū policijas iecirknī un runājāmies par dzīvi. viņš dzēra viskiju, es - ūdeni. randiņa beigās tiku aizvizināta mājās ar vecu, vecu, izrūsējušu policijas bobiku. ar grabošām durvīm un ar izsēdētiem ādas atsperu sēdekļiem. jutos kā uz batuta, dragājot pa Jelgavas bedrēm.
tagad viņš jau sen vairs nav policists, par ko man ir ļoti žēl, jo viņš bija ļoti labs policists.
mums ir noruna:
es rītvakar runāšu latviski, jo viņam pēc vairākiem gadiem Anglijā latviešu valoda sāk piemirsties.
viņš runās krieviski, jo mana jau tā sliktā spēja runāt krieviski ir kļuvusi pavisam katastrofāla. nesen vajadzēja ar vienu čehu komunicēt krieviski un tad nebija tāda glābiņa kā pirms kāda mēneša, kad runāju ar vienu demogrāfijas speciālistu no Krievijas un varēju palūgt vienai dāmai, lai manu sakāmo pārtulko.
nav ko brīnīties, kā krievi var Latvijā nodzīvot 60 gadus un tā arī neiemācīties runāt latviski. mēs jau tādi paši. (jā, mēs, protams, nedzīvojam Krievijā, bet - patīk mums tas vai nē - tā valoda ikdienā ir gana daudz apkārt.)

īstenībā es ļoti daudz rakstu.
rakstu
dzēšu
rakstu
dzēšu
ļoti daudz dzēšu.