Kad runa ir par to, kādi mēs bijām bērnu dienās, vecmāmiņas mīļākais stāsts ir par to, kā laikos, kad mums vēl Nākotnē bija dārzs, es kādu vakaru īsi pirms prombraukšanas esot salasījusi pilnu sauju ar skudrām un paņēmusi līdzi mašīnā, lai vestu uz mājām. Tās, protams, manā sasvīdušajā bērna saujā bija nomirušas un jaunus draugus es mājās tā arī neaizvedu. Tētis stāstīja, ka vienreiz es visu dienu esot dzīvojusies pa pļavu ar sažņaugtām dūrītēm un kaut ko uzcītīgi lasījusi. Kad viņš paprasīja, kas man rokā, es atvēru plaukstas un tās bija pilnas ar bizbizmārītēm. Viņas gan bija dzīvas un rāpoja man pa rokām, salidoja matos un es visa biju nokaisīta ar sarkaniem, punktainiem draudziņiem. (Tās es ļoti mīlu joprojām.) Citreiz es mammas ravētajā dobē esot atradusi mazu slieciņu, paņēmusi to rokā un izmisīgi meklējusi, kur palikusi mazā tārpiņa mamma. Mana mamma zem nezāļu saknēm ieraudzījusi lielu, treknu slieku un teikusi, ka tā noteikti ir īstā. Es esot priecīgi paņēmusi slieku "mammu" un "bērneli" un aiznesusi atkalapvienoto ģimenīti tālāk no dobēm un palaidusi zālītē, lai dzīvo laimīgi kopā.
Mana vecmāmiņa sprieda, ka dienās, kad izaugšu, būšu entomologs. Mācīšos un zināšu visu par kukaiņiem.

Varbūt tiešām vajadzēja iet entomoloģiju mācīties. Tagad zinātu, kā savus slimos tauriņus ārstēt.