es nesaprotu, kā ir iespējams ilgstoši dzīvot vidē, kuras valodu cilvēks nesaprot. mani jau pēc trim dienām Nīderlandē pamazām sāk kaitināt, ka nevaru piedalīties sarunās, kuras notiek holandiski. apkārt cilvēki smejas un stāsta viens otram visu ko, un es tam visam pa vidu jūtos izolēta, garlaikojos un škrobījos. ja ļoti uzmanīgi klausos, apmēram pusi no sacītā varu saprast pēc intonācijas, internacionāli atpazīstamiem vārdiem un ķermeņa valodas; pamazām sāku arī atpazīt dažādus vārdus holandiski, bet tāda klausīšanās ir drusku nogurdinoša un ātri apnīk, jo - cik liela jēga ir no teksta, kurā tu atpazīsti katru otro, trešo vārdu un konteksts ir mainīgs vai izplūdis?
laime ir, ja kāds manis dēļ pārslēdzas uz angļu valodu, un paldies cilvēkiem par to, bet tas notiek epizodiski un īslaicīgi, par ko es viņus nevainoju, jo saprotu, ka viņiem vieglāk ir runāt savā dzimtajā valodā, nevis visiem kolektīvi pārslēgties uz angleni. man ar māsu jau arī visvieglāk ir runāt latviski - tas ir ērti un patīkami, bet, tiklīdz mēs tā darām, neviens cits šeit vairs mūsu sarunā nevar piedalīties. tā mēs apdalām gan sevi, gan pārējos, tāpēc šis risinājums nekam neder, tiklīdz ir līdzās vēl kāds, kas latviešu valodu nesaprot.

velkot paralēles ar situāciju mājās, es nevaru pārstāt domāt par to, cik ļoti krievu cilvēkam vajag NEgribēt iemācīties latviešu valodu, lai, dzīvojot Latvijā daudzus/vairākus gadus, joprojām nesaprastu ne vārda no vietējās valodas. pat tad, ja apkārt ir pašpietiekama komūna ar dzimtajā valodā runājošajiem, no vietējās valodas taču ikdienā izbēgt nav iespējams, jo tā ir visur - ja ne televizorā, radio vai internetā, tad uz ielas un saskarsmē ar vietējiem gan. man šķiet, tur ir jāpieliek zināmas pūles, lai gadiem turpinātu neko nesaprast. un tur vajag apņēmību, lai principiāli turpinātu dzīvotu zināmā diskomfortā.
jā, un vēl ļoti daudz bezkaunības, lai pieprasītu, lai visi, pie kuriem tu te esi atnācis ne gluži aicināts, māk tavu svešo kaimiņa valodu.