Tallinā piemetās vadātājs. no autoostas līdz ostai ir nieka 3 km, bet man ar velo pagāja gandrīz stunda, kamēr atradu.
iečekoju savu ričuku kā automašīnu, stāvēju kopā ar pārējām mašīnām rindā un nosalusi vēroju, kā no prāmja mutes viena pēc otras brauc ārā automašīnas. pie 100 apnika skaitīt, tad nāca fūres un autobusi. tad izbrauca pēdējais auto, pienāca ostas darbinieks un teica, ka es varu iet. līdz kuģa otram galam tik tālu jāiet, ka devos turp braukšus. es viena pati pa visu laukumu un priekšā vairāki vīri zaļās vestītēs, kaut ko saka man igauniski, smejas un parāda, kur likt riteni.
un iedomājies - tu atver durvis uz klāju, uzkāp četrus stāvus augšup un konstatē, ka esi uz klāja pats pirmais. tā tu klīsti pa tukšo kuģi un fonā skan Fix You. neaprakstāma sajūta. :)

tagad jau esmu atrāvusies no krasta, tuvojos Helsinkiem, drusku reibst galva, jo šūpo tomēr pamatīgi, bet sajūsma pamazām aug augumā. :)
Sus teica, ka rītvakar būs pirts un somu brūklenes. :)

gribas tikai līdzās savus mīļcilvēkus, ar kuriem to visu šārēt, citādāk es te kā tāds gīks pa pusei blenžu jūrā krītošajā saulē, pa pusei - datorā.