Traģiski

Nokavēju. Iedomājieties - kavēju visus norunātos darbus, norunātās tikšanās. Kā kaut kāda kaza. Tik pa klubiem protu staigāt, a strādāt nemaz negribas. Muļķe. Ar kuru galu tu domā, a? a? a? Kā lai tagad pastāstu Stabiņam, ka no gultas izlīdu tikai ap 12, bet vēl joprojām nāca miegs, jo visu nakti centos Elīnu izvilkt no Pulkveža, ka izmisīgi meklēju lielu bloknotu, kur visu pierakstīt, ka man vēl gadījās pa ceļam nopirkt Kūļu "Filosofiju" un M. Mičelas "Vējiem līdzi" antikvariātā, ka vajadzēja nomainīt mašīnai atskaņotāju un tas aizņēma 2 stundas nevis vienu. Es gan būtu nokavējusi tikai 20 minūtes, bet mani mācīja, ka nav pieklājīgi izjaukt tādas svarīgas lietas ar savu klātbūtni. Un tagad es ļoti ceru, ka viņš 20 vēl būs turpat, ka nekur nebūs pazudis, jo citādi Anita manī būs vīlusies un es sevī būšu vīlusies un visa mana dzīve būs kaķim pie dirsas. Nu, labi. Vēl apēdīšu kaut ko no vecāku ledusskapja un skriešu tālāk.