Bet es pirms pieciem gadiem rakstīju tā:

"Plauktā rūpīgi saliktas noputējušas, jau veselu mūžību neslaucītas fotogrāfijas rāmīšos. Turpat blakus noklāta siena ar melnbaltajiem attēliem - tikai vakar pabeigts radošais uzplaukums. Uz ziņojumu dēļa sakabinātas pa rokai gadījušās bildes - starp noteikumiem un Annas Gedes kalendāru. Tur, kur parasti stāv TV. krājas vēl viena atmiņu čupiņa.

Tik mazs ir šis cilvēks, kas atkārtojas gandrīz visās fotogrāfijās. Viņš visur ir bijis, visu redzējis, tik daudz izjutis un pēkšņi sarāvies. Bijība pret pieredzi spiež un noniecina. "Tev vēl visa dzīve priekšā!" bet cilvēks netic. Viņš ir nobijies, ka visas fotogrāfijās redzētās vietas mainīsies, ka mainīsies arī viņa domas.

9. klases izlaidums - kopā ar iedvesmotāju un patiesas draudzības apliecinājumu. Fragments no garas, bērnišķīgas mīlestības. Okeāns, kalni, jūra, pilis un tilti. Emocionālie ceļojumi - gan savi, gan sveši - un krāsainās bildes ar balto maliņu. Kas būs pēc tam?

Es nezinu, kādas ir bailes no nākotnes. Neesmu vēl tās aptvērusi. Vēl neesmu tam gatava."